Somija, Karēlijas meži, Polārais loks. Jau esot Latvijā mazliet bažas rada aizkavējusies ziema un vēlais pavasaris, kas pat maijā sniedza sniega veldzes. Oulankas tūrisma informācijas centra darbinieki gan nomierina, ka taka esot ejama, lai gan sniega sega arī pie viņiem šogad esot aizkavējusies, tādēļ takas ēnainākajās vietās varot būt mazliet sniegs un taka vietām būšot mitra. Tik vēl pabrīdina, ka upēs pašlaik esot palu laiks, un tieši uz laiku, kad mēs būsim uz takas sola lielāko ūdens līmeni.

21.maija rītā esam sasnieguši Rukas pilsētiņu, kas ziemā ir viens no slēpošanas centriem Somijā. Jau braucot pēdējos 200 km bažas radīja sniegs, kas bija redzams mežā, bet tā kā ik pa brīdim tas izzuda, tad nepameta cerības, ka uz takas sniegs nebūs. Kā izrādījās - veltas cerības. Taksometrs piebrauc ātrāk nekā solīts, līdz ar to kopējās mantas un pārtika tiek sadalīta lielā steigā. Taksometrs mūs aizved līdz Hautajarvi tūrisma centram, kurš gan ir ciet, bet takas sākums skaidri redzams. Uzreiz piebrauc vēl viens taksometrs, atvedot divus vāciešus un divus frančus. Kopbildes pie polārā loka stenda un gājiens var sākties. Jau pēc pirmajiem 20 m ir skaidrs, ka sniegs būs - un būs daudz. Pamazām tas paliek aizvien vairāk un vairāk. Kad taka ieved purvā, kas mazliet atgādina Lielo Ķemeru tīreli un tā laipu taku, sniegs vietām sniedzas pāri ceļgaliem un ir viegli pazaudēt koka laipu zem kājām. Ja tā gadās, tad kritiens caur slapjajam sniegam gandrīz līdz viduklim ir garantēts. Viegli nav. Negulēta vai daļēji gulēta iepriekšējā nakts, braucot mikroautobusā, arī nav sabiedrotais. Lēnām, bet uz priekšu tiekam. Pusdienu pauzē valda sagurums. Neskatoties uz to, uzmeistarojam uzparikti ūdens ņemšanai no mutuļojošās upes. Līmenis augts, straume liela, un gar krastu piesaluši ledus gabali. Kombinācija, kas liek uzmanīties, tuvojoties ūdenim. Par laimi dienas otrajā daļā uz takas sniegs ir mazāk, bet smagās somas un negulētā nakts dara savu. Kad sasniedzam namiņu, ir jau stipri pavēls, bet to pēc dienas gaismas pateikt ir grūti, jo naktī tā arī nesatumst. Namiņā jau ir iekārtojušies franči un divi somi – tēvs ar dēlu. Soms stāsta, ka pirms gada šajā laikā, ejot taku, sniegs nav bijis vispār un ir bijis silts, ja ne pat karsts. Namiņā nav daudz vietas, un Toms ar Romu izvēlas celt telti un nakšņot ārā.

Vakariņas un brokastis ēdam brangi, lai mazāk pārtikas jānes līdzi. Jā, visu 6 dienām nepieciešamo pārtiku nesam līdzi, jo sezona vēl nav sākusies un nebūs iespējas papildināt pārtikas rezerves uz takas. Par laimi - takas centrālajā daļā sniegs ir daudz mazāk, līdz ar to taka ir vieglāk ejama. Kūstošajam sniegam ir arī sava skaistā puse. Kā solīts, ūdens līmenis upēs ir augsts, tādēļ ūdenskritumi ir iespaidīgi.

Oulankas kanjonā, stāvot tā malā, var sajust dabas milzīgo spēku, kas, gadu tūkstošiem ritot, maina zemes reljefu. Par spīti tam - Rupakivi akmens stalti stāv upes vidū vēl šobaltdien.

Viena no šīs takas burvībām ir daudzie trošu tiltiņi pār upēm, jo taka vijas gar Savinajoki, Oulankajoki un Kitkajoki upēm.

Trešajā dienā uz takas veicam tikai oficiālos 8km un izlemjam apmesties namiņā, lai izžāvētu kurpes un zeķes, jo pēdējais posms līdz namiņam bija zem ūdens, ūdens sniedzās līdz  pat potītēm.

Toms ar Romu grib doties tālāk, lai nākamajā dienā būtu jāiet mazāka distance. Vienojamies, ka nākamajā rītā mēs iziesim ātrāk un panāksim viņus. Kā beigās izrādās, Toms ar Romu nogāja arī visu nākamās dienas distanci līdz Siilastupa būdai. Līdz ar to viņiem nākamā diena ir brīvdiena, kuru viņi izmanto čakli sakopjot Siilastupas būdu, kamēr mēs baudām saulīti uz takas.

 Būdas ir brīvi pieejamas un takas centrālajā daļā, kur apgrozās vairāk cilvēku, arī nav tik ļoti sakoptas. Vienas dienas gājēji laikam nenovērtē to, cik jauki, ka ir tādas būdas, kurās pārnakšņot un pagatavot siltu ēdienu, un neizprot to, ka pašiem vien namiņi ir jāuztur kārtībā.

Turpat pie Siilastupas būdas ir interesants ūdenskritums. Ziemas spelgonī no mutuļojošā ūdens garaiņiem ir uzsalis ledus tilts virs ūdenskrituma un ūdens gāžas tam pa apakšu. Skats ir iespaidīgs un tas rada vēlmi izpētīt to tuvāk.

Pirms tam satiktie pretim nācēji stāsta, ka takas pēdējais posms pie Rukas neesot ejams, jo esot kalnains un sniegs tur sniedzas līdz viduklim. Nav diez ko daudzsološi. Erasmus studentu kompānijai 4 km distance bija prasījusi gandrīz divas dienas, līdz griezās atpakaļ un sāka iet no Juumas pilsētiņas. Domājam par apkārtceļiem. Sasniedzot pēdējo mūsu nakšņošanas vietu Porotimajoki būdu, kur valda ziema, sniega sega, šķiet, ir līdz ceļiem, noskaņojums ir mazliet drūms. Ar somām, pa dziļu sniegu pārvietoties ir grūti. Kurš varēja iedomāties, ka gandrīz jūnijā ir nepieciešamas sniega kurpes? Atnāk divi somu vīri. Informācija tā pati, taka nav ejama. 7h pieveikuši 4 km un tad gājuši pa ceļu. Tā kā diena vēl nav galā, bez somām izlemjam paiet uz priekšu izlūkos. Es (Kaspars) ar Agnesi, Romu un Ati uzkāpjam nākamajā kalnā, no kura paveras skats uz visu tuvējo apkārtni. Ziemeļu nogāzē valda ziema, dienvidu nogāzē pavasaris. Roma griežas atpakaļ, mēs trijatā nolemjam paiet uz priekšu. Brīžiem ir ļoti smagi, sniegs ir daudz un viss ir slapjš, saprotam, ka ar somām visa grupa te neiziesim. Taku ieraudzīt palīdz košie karodziņi, ar ko tā nomarķēta rītdien gaidāmajam taku skrējienam. Apbrīnojami, ka šādos apstākļos tas norisinās. Tiekam līdz ceļam, pa kuru ejam atpakaļ uz būdas pusi. Kaļam alternatīvus plānus. Nolemjam iet tā, kā gājuši somi – pa ceļu, un tālāk arī pa ceļu līdz Rukai.

Vietā, kur ceļš šķērso taku sagaidām pirmos skrējējus. Līderiem 6km distance ir prasījusi 3h. Ātrums ir apbrīnojams. Bet viņi ir apņēmības pilni noskriet visu taku abos virzienos. Visu cieņu.

Vakarā mūs sagaida jau kārtīgs viesu nams ar saunu. Sagurums ir tik liels, ka uz saunas apmeklējumu esam mazliet kūtri.

Paldies Agnesei, Linda, Romai, Armandam, Atim, Mārtiņam, Tomam un Kasparam, ka piedalījāties Lielās lāča takas izaicinājumā kopā ar mums. Uz tikšanos dabā!