1. Ziņas
  2. Lappuse no Inta Celmarauga dienasgrāmatas par izcīnīto 2. vietu Sudety MTB Challenge 2011

Lappuse no Inta Celmarauga dienasgrāmatas par izcīnīto 2. vietu Sudety MTB Challenge 2011

Publicēts: 11.08.2011

kk

Kā tad tas īsti bija?

MŪSU KOMPĀNIJA

1. Kā nemainīgs lielums (īpaši liels) – mūsu Lielais Raimis no Smiltenes (šoferis, komandu menedžeris, koordinators, barotājs, dzirdinātājs, tehniskais atbalsts, labāko restorānu/ēstuvju speciālists, naktsmītņu meklētājs un vienkārši kolosāls cilvēks). Vēl atbalsta grupā ietilpa Ritucis un Lienīte (Jurija līgava); 2. Mēs, dalībnieki-sportisti. Guntars un es („Smiltene/Gandrs”), Jānis un Agris („Senie Latvji”) , kurus mēs smejoties saucām par “Aklajiem Latvjiem”, kā arī Jurijs. Vēl bez mums brauca vēl viena kompānija no Latvijas: Mārtiņš Flaksis (nu ļoti stipra famīlija) un Edvīns Jureckis. 3. Un vēl līdz startam mēģināja tikt Kristaps Herings un viņa dzīvesbiedre Anda, kura bija gaidību pēdējā mēnesī; viņi tika tikai līdz Polijas vidienes pilsētai Lomžai. Tur dienas gaismu ieraudzīja mazais rakaris, kuru mēs nodēvējām par Jaceku :).

Iebraucam Kudowa Zdroj ~ 5:30, pabrokastojam vietējā diennakts ēstuvē (nu ļoti garšīgi), redzējām piedzērušos poļu klopi (s utra po ranshe); tā sagaidījām pieklājīgu laiku, lai meklētu naktsmājas turpmākajām divām dienām. Atradām pēc vietējām mērauklām padārgi – 55 zloti (LVL 9.50), kuros ietilpst brokastis pie zviedru galda (Raimis bija paēdis). Patiesībā pilsētiņa ir poļu pensionāru iemīļots kūrorts ar plašu un attīstītu infrastruktūru (skaisti, bet padārgi šim reģionam).

Numuriņos tikām kā nu kurš, cits ap 10:00, cits tik ap 12:00 (bija jāgaida, kamēr iepriekšējie izvācas), bet starts mums paredzēts jau 14:30. Gulēšana pa nakti nesanāca un viesnīcā pēc ievākšanās tāpat. Īsāk sakot, startam bijām gatavi.

PROLOGS. 8 km pret kalnu ar kāpumu (pēc protokola 420 m), kuram turpmāk ne īpaši var ticēt (šmaucas, maitas poļi); viss ir daudz vairāk un stāvāk. Trase tieši tāda pati kā pirms 3 gadiem, kur jau reiz esmu braucis. Grūta, stāva...

Starts, braucam, braucam, braucam (labi braucam) – gandrīz kilometru, un tad tāda griezīga skaņa “ps, ps, ps...”, kas nebeidzas. Lecam nost, taustāmies pēc kameras, pumpja, lāpstiņām. Rokas dreb. Elpas nav. Nobraukti tikai 700 m no starta, gājām uz visu. Stress. Škrobe. Liela škrobe. Tāda NAGLA trāpījās – ka viņu māti – to naglu māti. Tālāko nestāstīšu. Dusma liela. Tikai 6. vieta Master klasē, bet mūsu „Senie Latvji” – pirmie. Hip-hip-urrā viņiem!

Vakarā visi, pilni ar emocijām un iespaidiem, esam apmetušies mūsu hoteļa („Alfahotel”) lapenē, kur tā tālāk no visu citu acīm varam skaļi (varbūt brīžiem pat ļoti skaļi) pie sarkanvīna glāzes to apspriest. Un te pēkšņi ieraugām tuvojamies 3 tīņus, kuri stiepj lielu mūzikas centru. Ak, tavu prieku, būs ballīte! Bet, izrādās, nāca “pionieru vadītājas”, kuras pieklājīgi, tīrā poļu valodā palūdza mūs atstāt šo vietu ar visiem mūsu ogļhidrātiem, jo šeit būšot bērnu dejas. Mēs bez ierunām paklausījām un apjēdzām tikai vēlāk, ka savas pozīcijas esam atdevuši bez cīņas, pat neizprasot vienu balto deju no “pionieru vadītājām”, bet lai jau bērniem tiek, viņi ir mūsu nākotne.

PIRMAIS POSMS. Pēc organizatoru teiktā, 96 km, bet pēc mūsu odometriem +/-105 km.

Īsumā. Piecpadsmitajā kilometrā salūza priekšējais pārslēdzējs, esošais velosipēds tika nomainīts uz rezerves (iepriekš paziņojot mūsu atbalsta grupai, kura nostrādāja perfekti). Pēc neilga laika dabūju cauru aizmugurējo riepu. Samontējāmies, zaudējot daudzas pozīcijas; tad man sākās krīze. Nebija ne spēka, ne jaudas un es ar savu motociklu (biju pārsēdies uz fūlīti) netiku uzbraucienos līdzi. Gunča dusmīgs. Es cenšos, cik varu. Pēdējos padsmit km saķeram trešo vietu mūsu grupā. Gunča velk kā traks, bet es sēžu astē un kaucu. Grūtā cīņā pēdējos 2-3 km tiek atvinnētas 2 min. IR pirmā bļemba – visgrūtākā man. Super! Pirmie – „Vecie (aklie) Latvji”, otrie – poļi, trešie mēs – „Smiltene/Gandrs”. Vakarā no vietējiem tika iepirkts SLX pārslēdzējs, kuru konkurents/istabas biedrs, manis sauktais Rokšoku (Jānis Roskošs), nomainīja. Biju gatavs turpmākai cīņai!

OTRAIS POSMS. Apmēram 70 km. Grūti spriest par trases grūtību, jo man gāja viegli. Laikam ventiļi bija atvērušies un trubas iztīrījušās. Es maucu, taču Gunča nepīkstēja, bet pukstēja, jo negāja nobraucieni. Šo etapu novinnēja mūsu gada (+40) Bārts Brentjens no Holandes, kura sasniegumi runā paši par sevi –http://en.wikipedia.org/wiki/Bart_Brentjens.

Secinājums: kas dzimis rāpot, nelidos! Kā var tā braukt mūsu gados... nesaprotu! Mēs pirmie, pirmais kausiņš, otrie arī letiņi – „Aklie Latvji” (hi, hi). Esmu pārsteigts: esam salikuši pasaules dāmai Kraftai Ivonnai, kura brauc pārī ar savu veco cīņu biedreni no Portugāles – Karpenteiro Selīnu. Cēlās mūsu pašapziņa, jo Beskidos es katrā etapā vācietei zaudēju 10-30 min. YES!!!

TREŠAIS POSMS. Diezgan īss, bet sarežģīts. Varbūt tamdēļ, ka trases vidū, pašā stāvākajā un garākajā kāpumā, es dabūju besi.

Viss. Apstājos un meklēju skābekli. Bija tā, ka tālāk nekā. Nelīdzēja ne rakstura, ne spēka īpašības. Pastāvēju, nolaidu pulsu, parādījās krāsas, turpināju! Vēlāk dubļos aizmugurējais slēdzis saķēra visus iespējamos draņķus, un ķēde sāka lēkāt pati par sevi. Dabūju stāties dzeršanas punktā pie tehniķiem, lai cīkstās. Gunčiņš atkal dusmīgs, pretenzijas tiek izteiktas atklātā tekstā, bet es klusēju un riju nost. Jocīga situācija, es savu aparātu mazgāju, pucēju, silikons, eļļiņa, lupatiņa, uķi ķuķi, taču šamais no rīta tik savu dzelteno ķēdi ieeļļo, un viss. Laikam taisnība manam vecajam čomam no skioringa laikiem: „Не трожь технику, она тебя не подведёт” (neaiztiec tehniku, un tā tevi nepievils).

Man atnāk vaļā. Lai arī atkal dabūju pa ausīm no Gunčas, centos glābt situāciju, apzinoties, ka manis dēļ ir daudz iekavēts (besis, tehniskas problēmas) un aiz lielās centības biju saraustījis pārinieku. Aizmirsu pieminēt, ka „Aklie Latvji” visu šo laiku iet pa spici, bet mēs šos ķeram rokā. Dzeršanas punktā, kur man bija tehniskas problēmas, bijām jau saķēruši, bet 3-5 min stāvējām, regulējāmies, pukojāmies. Atlikušo distanci centos vilkt akurāti, līgani. Baigi gājieni, brīžiem stīvas kājas, acis lielas, bet maucam. Finišā tik un tā 2 min no „Aklajiem”. Izrādās, 3. vieta ar ir vilkusi uz visu, tikai 2-3 min aiz mums. Bet pjedestāla saturs pacilājošs, pirmās 2 komandas letiņi!

CETURTAIS POSMS. Atkal mana melnā diena. Fiziski jutos ideāli, Gunčam – grūtāk. Šajā posmā – slavenais uzbrauciens uz observatoriju pa ĻOTI sakņainu un akmeņainu taku. Brauciens augšup aizņem vairāk vai mazāk stundu un ir šausmīgi grūts, jo izsit no ritma uz katru 2-3 minienu. Būtībā tas nav tik stāvs, cik mums nepierasts, jo Latvijā neko līdzīgu atrast nevar, ja nu vienīgi braukšana pa dzelzceļa sliedēm, kur pa vidu izbērti akmeņi Vecrīgas bruģakmens lielumā un kustīgi! Bet ar to mocības vēl nebeidzas, otrpus kalnam līdzīgs nobrauciens! Tās bija šausmas! Te mani pārsteidza Gunčiņš, jo knapi vilku līdzi, braucot lejā. Taču, kad jau pati grūtākā un it kā bīstamākā vieta bija pārvarēta, man pārsitās riepa (kā pēc tam izrādās) – mīkstais. Ļoti operatīvi nomainījām kameru un, liekas, pazaudējām tikai 2-3 pozīcijas. Kā saka, mērkaķa ātrumos! Izbraucot uz asfalta, mūs jau sagaidīja mūsu tehniskā palīdzība, tad nu uzpumpēju kameru līdz galam un maucām tālāk. Ha, ha! Drīz vien atkal nodevīgās skaņas no aizmugurējās riepas! Atkal tajos pašos m-ātrumos tiek nomainīta PĒDĒJĀ kamera, jo vairāk līdzi nebija! Pa ceļam vēl divas reizes nācās piestāt, lai uzpumpētu riepu, jo braucu ar ļoti mīkstu – tādēļ, ka bija aizdomas, ka ir izplēsts liels caurums riepā, tāpēc pumpēt stiprāk nevarēja. Brīnumainā kārtā izdodas tikt līdz finišam, kur izrādās – esam PIRMIE! Vācieši bija ļoti tuvu – 2 min, bet „Aklajiem” bija krīze un dēļ visām likstām – 6 min. Pat uz pjedestāla neuzkāpa. Vakarā izčamdīju riepu, un izrādās, ka tiešām caurums, tāds, ka rādītāja pirksts lien cauri. Labi, ka nepumpēju cietāku riepu, bija nojausma!

PIEKTAIS POSMS. Līdz šim pēdējais posms ir bijis visvieglākais, tāds kā draudzības posms. Tāds līdzenāks, ātrāks – nu tieši tāds, kā mūsējiem patīk. Bet te tev nu bija! 80 km, nepilns 3000 m kāpums, 2-3 reizes velosipēds jāstiepj stāvos kalnos, stiprs lietus, sutīgas pļavas utt. Īsāk sakot – etaps grūts un spēki visiem galā. Kopvērtējumā pirms šī etapa mēs „Aklajiem” zaudējām aptuveni 11 min (tik daudz šiem vēl nav vinnēts šo sacensību laikā).

Pusdistancē, lai vai kā lecām no biksēm ārā, mēs tikām priekšā par 1-1,5 min. Dimbā!!! Nepadevāmies histērijai un turpinājām kapāt. Gunčiņam spēki galā, taču viņš darīja, ko var, savukārt es ar visādiem mīļvārdiņiem centos viņu iedvesmot. Pa taisnām grantenītēm vilkām tā, ka viens krievs, ar kuru jau biju sačomojies no iepriekšējām Beskidu gonkām, sēžot mums astē, nodvesa: „Ja es tā varētu vilkt pa taisnītēm!”, un vairāk viņu tajā dienā trasē neredzējām. Gājām uz visu!

Finišā pietrūka 2 min līdz kopvērtējuma uzvarai. Bet atvinnēt pusdistancē 9 no 11 minūtēm arī labs rezultāts: http://www.sportchallenge.cz/extra11/bch/. Milzīgs gandarījums, pirmās 2 vietas letiņiem. Vesela čupa ar medāļiem, kausiem, pat zlotus konvertā iedeva.

Kad viss jau tagad ir kaut cik nosēdies, ir daudz domāts un analizēts. Nebiju domājis, ka būs TIK grūti, bet tā pjedestāla klātbūtne, iespēja uz kāpt uz augstākā pakāpiena, sajūta, ka 2.-3. vieta tiek uzskatīta jau par neveiksmi, baigi pavelk. Pēc finiša Tu skaties un brīnies par sevi, no kurienes tas viss nāk? Kur organisms smeļas tās rezerves, lai atkal no rīta stātos uz starta un būtu gatavs kapāt līdz pēdējam un vēl drusku vairāk? Vai nākamgad atkal braukšu? Diez vai! Nezinu, vai varēšu sevi vēl piespiest tādām mocībām, ja nu vienīgi ar fotoaparātu mugursomā, bildējot pasakainos skatus, baudot apkārtni, iemalkojot alu, apstājoties katrā ēšanas punktā un baudot arbūzus ar rozīnēm (labs komplekts).

Vēlreiz gribu pateikties atbalsta grupai, īpaši Lielajam Raimim. Iebraukt tādās vietās un vēl turklāt atrast mūs tur!!! Viņš laikam tos Polijas/Čehijas mežus pazīst tāpat kā savas Smiltenes birzes!

Tiekamies trasēs!

lappuse-no-inta-celmarauga-dienasgramatas-par-izcinito-2-vietu-sudety-mtb-challenge-2011

Citas ziņas
esam-papildinajusi-gandra-pagalmu

Esam papildinājuši Gandra pagalmu!

05.08.2011
Mākslinieka Dmitrija Paramonova radītie vīriņi cieši sargā viens otru un starp tiem novietoto vingrošanas stieni! Nebīsties un parādi viņiem, ko spēj! Mežonīgi liels batuts, kuru iemēģināt tiek aicināts ikkatrs mūsu apmeklētājs un pircējs! Lecam...

Lasīt tālāk

vasara-turpinas

VASARA TURPINĀS!

03.08.2011
Dodoties nākamajā izbraucienā ar velosipēdiem, neaizmirsti, ka iegādājoties kādu no MERIDA divriteņiem veikalos Gandrs līdz 40% lētāk, patīkamas emocijas un ātrums garantēts. ORTLIEB velosomas, kas šobrīd pieejamas ar 30% atlaidi, rūpēsies par to, lai...

Lasīt tālāk

jaunums-pirmo-reizi-gandra-grangers-originalo-ipasibu-atjaunotajs

Jaunums! Pirmo reizi Gandrā – GRANGERS – oriģinālo īpašību atjaunotājs!

02.08.2011
Uzņēmums GRANGERS dibināts 1937.g., un tā bija pirmā kompānija, kas sāka ražot videi draudzīgus hidroizolējošos līdzekļus, kuru pamatā ir ūdens bāze. GRANGERS pamatprincips – ražot ekoloģiski drošus, augstas veiktspējas apstrādes līdzekļus – turpinās...

Lasīt tālāk