Katru gadu februāris ir tas mēnesis, kuru Latvijas snovbordisti un brīvā stila slēpotāji gaida visvairāk. Kāpēc? Jo šajā maģiskajā laikā Ventspils pilsēta parūpējas par visgrandiozākā ekstrēmo sporta veidu pasākuma organizēšanu. Jau vairākus gadus tieši Ventspilī tiek organizēts Latvijas Čempionāts un A.Lemberga balvu izcīņa. Šogad kā par pārsteigumu tika sasniegts rekordliels dalībnieku skaits. Kopumā sacensībās piedalījās 102 sportisti!

Šo ilgi gaidīto nedēļas nogali Ventspilī īpašu padarīja arī fakts, ka sacensības notika divas dienas, proti, sestdienā norisinājās Latvijas Čempionāts, bet svētdienā Burton Baltic Rookie Challenge sacensības, kurās piedalīties varēja tikai snovbordisti. 

Mans stāsts šoreiz sākas aptuveni diennakti pirms Latvijas Čempionāta. Tā kā esmu cītīgs snovbordists un cenšos treniņiem pievērst maksimāli daudz uzmanības, divas dienas pirms brauciena uz Ventspili es devos uz Milzkalnu, kur centos atgūt formu un pierast pie Latvijas apstākļiem. Sākotnēji tas bija pavisam grūti, jo Milzkalna apmeklējums bija tikai trešā reize šajā sezonā, kad „ielēkāju” Latvijas tramplīnus. Jāsaka godīgi, ka pārslēgties no lielo kalnu snovparku tramplīniem uz Latvijas tramplīniem ir salīdzinoši grūti, galvenokārt, tieši izmēru dēļ. Gan tramplīna plakne, gan nosēdiens ir krietni īsāki, tāpēc nepārtraukti ir jāuzmanās no tā, lai nepārspīlētu ar ātrumu un nesatraumētos. Pirmajā dienā Milzkalnā centos pavisam mierīgi iebraukāties un iepazīties ar šī gada snovparku. Jāatzīst, biju patīkami pārsteigts, šosezon Milzkalns ir iekarojis manu sirdi un arī nākamo nedēļu pavadīšu tieši tur!

Otrā diena Milzkalnā pārsteidza mani nesagatavotu un radīja pamatotas bažas attiecībā uz Ventspils apmeklēšanu. Devāmies uz Milzkalnu ļoti laicīgi, jo biju rēķinājies ar faktu, ka ir jāpaspēj atstrādāt vismaz divas pienācīgas līnijas, kuras tad vēlāk varētu piemērot Ventspils snovparkam un sacensībām, tāpat tās pašas dienas vakarā bija paredzēts doties uz Lemberga hūti, lai jau dienu pirms sacensībām varētu iepazīties ar trasi. Saplānots viss bija gandrīz kā uz tādu NATO samitu, pa punktiem un bez ierunām!

Pagāja aptuveni stunda un ar trešo switch (pretējās kājas) pozīcijā veikto lēcienu pārcentos, aizlidoju kosmosā, un nosēdiens izrādījās daudz par īsu. Pēc 5 minūšu sāpju sesijas secināju, ka plecs ir diezgan nelabojami sabeigts. Treniņiem un domām par Ventspili nācās palikt otrajā plānā, vismaz tik ilgi, kamēr tieku skaidrībā par to, cik smagi plecs ir cietis.

Pēc pāris stundām diagnoze ir noteikta, un pēc fizioterapeita apmeklējuma ir skaidrs, ka atgūt tādu stāvokli, kāds bija pirms kritiena, varēs tikai ar Gendalfa maģiju. Tomēr optimistisks sēžos mašīnā un dodos uz Ventspili. Par laimi man ir arī otra roka un triki, kurus var izpildīt gandrīz neiesaistot traumēto roku. Par asām kustībām gan varēju aizmirst!

Ieradāmies Ventspilī neilgi pirms pusnakts, aplūkojām trasi un secinājām, ka tramplīni ir iespaidīgi, pirmo reizi Ventspilī bija izveidots tik liels parks. Tovakar par to daudz domāju, jo zināju, ka tramplīnus varēšu izmantot tik vien kā uz pusslodzi. Katru reizi, kad izdarīju asāku kustību ķermeņa kreisajā pusē, cīnījos ar sāpēm, tāpēc par trikiem switch pozīcijā varēju aizmirst. Zinot, ka galvenie konkurenti spiedīs tieši uz switch trikiem, cīņu par pirmo vietu vairs neuzskatīju par prioritāti. 

Pienāca ilgi gaidītā diena, kā jau teicu, 102 dalībnieki un bezvēja diena. Lai gan saule nebija gaidāma, sajūtas par gaidāmo pasākumu bija visai labas. Uzreiz pēc reģistrācijas devos iebraukāt trasi. Aptuveni pēc stundas lēkāšanas sadūšojos uz pirmo rotāciju un konstatēju, ka tik ilgi, kamēr kreiso roku turu pēc iespējas tuvāk dēlim, ir iespējams iegriezt 720 grādu rotācijas, kas mani nedaudz iepriecināja. Katru reizi pirms došanās trasē iekšā valdīja tāda, kā nedrošības sajūta, bet ar to izdevās veikli tikt galā. Jo vairāk esiesilu, jo vieglāk padevās arī triki. Slaidošana diemžēl aizvien vēl bija īpaši sāpīga, tāpēc tā palika otrajā plānā. Visas dienas garumā neko sarežģītāku par fs lipslide tā arī nemēģināju.

Aptuveni ap divpadsmitiem sākās kvalifikācija, kurā izdevās pārliecinoši nosēdināt abus braucienus, kas ļāva pavisam droši kvalificēties fināliem. Fināli gan bija gaidāmi ne agrāk kā pēc pusdienlaika, tāpēc pēc kvalifikācijas braucieniem varēju doties apkārtējās teritorijas iepazīšanā nedomājot par to, ka kaut ko varētu nokavēt. Vienīgā problēma bija rokas nemitīga sildīšana un staipīšana, nevarēju ļaut tai atdzist, tāpēc nemitīgi veicu kustības, kas atgādināja „čukčuk” bānīša braukšanu. 

 Fināliem kvalificējās 8 braucēji, kuru starta numurs tika iedalīts atkarībā no kvalifikācijā uzrādītājiem rezultātiem, respektīvi, jo labāks rezultāts kvalifikācijā, jo vēlāk ir jādodas trasē. Kvalifikācijā uzradīju trešo labāko rezultātu, tāpēc biju trešais no beigām arī uz starta. No tuvākā pretinieka atpaliekot tikai par punktu, kurš savukārt no līdera atpalika par diviem.

Likmes bija augstas, jo A.Lemberga balvu fonds šogad bija sasniedzis nebijušu augstumu. Katrs braucējs centās parādīt labāko. Tā kā pats spēju rotēt tik vien kā divos virzienos un uz slaidiem veikt salīdzinoši vieglus trikus, nācās kārtīgi piedomāt pie amplitūdas, kas, kā es cerēju, varēja būt mans glābšanas riņķis. Pirmo fināla braucienu nosēdināju perfekti un uzstādīju latiņu arī pārējiem. Sacensībās tika izmantota Live Scoring System, kas ļauj uzreiz pēc brauciena ieraudzīt vērtējumu no katra tiesneša. Mans vērtējums bija ļoti augsts, kas radīja pārliecību otrajā braucienā, konkurenti piedzīvoja kritienus, un tas ļāva man atviegloti uzelpot. Kad Toms Petrusēvičs nobrauca pēdējo braucienu un sacensību tablo rādīja, ka esmu pirmais, nespēju noticēt. Saņēmu gan apsveikumus, gan slīpus skatienus, kā jau tas nereti ir šādās sacensībās, un pēc intervijas ar LNT reportieri jutos ļoti labi. Bet nepagāja ne stunda, kad pēc vairāku protestu iesniegšanas tiesneši sāka šķetināt izveidojušos situāciju, kuras rezultātā izrādījās, ka mans brauciens esot ticis pārvērtēts. Pēc tiesnešu savdabīgo argumentu noklausīšanās, man neatlika nekas cits kā vien teikt paldies par radīto situāciju un samierināties ar notikušo. Trešā vieta Latvijas čempionātā.

Pie amplitūdas biju piedomājis pietiekami, jo izrādījās, ka manis izpildītais bs 720 bija arī augstākais lēciens dienas garumā, par ko mani palutināja ar īpašo laimes tehnoloģijas Aerodium balvu.

Diena bija izvērtusies neparedzēti, šādu emociju kombināciju es nebiju piedzīvojis, bet gadās arī tā. Nākamā diena jau gaidīja tur pat degungalā, tāpēc nebija laika kavēties atmiņās par notikušo.

Svētdiena pienāca ļoti ātri, pēc iepriekšējās dienas sacensībām un vēlajām vakariņām aizmigu pusstundas laikā, tādējādi izlaižot arī izslavēto ballīti.

Kvalifikācija Burton sacensībām sākās aptuveni tajā pašā laikā, kurā iepriekšējā dienā. Kārtība tāda pati, katram braucējam divi braucieni, labāko ņem vērā, bet fināliem šoreiz kvalificējās seši braucēji.

Kvalifikācijas braucienus arī šoreiz veicu pavisam stabili. Bez kritieniem un liekas nervu kutināšanas jau ar pirmo braucienu biju kvalificējies fināliem. Pēc tam, kad visi braucēji bija izbraukuši kvalifikāciju, varēja atpūsties un pārrunāt iepriekšējās dienas notikumus ar tiem, kuri ballītei bija pateikuši – Jā! Notikumi patiesi interesanti, jo šoreiz afterparty notika kopā ar Eirovīzijas nacionālās atlases afterparty. Puiši vakaru bija pavadījuši kopā ar Samantu, oo jā Tīnu! 

Finālos bija sagaidāma interesanta cīņa, jo braucēji bija izpratuši viens otra iespējas, tāpēc nācās nedaudz pamainīt lainu. Pirmajā braucienā kļūdījos uz pirmā slaida, kas automātiski atņēma man iespējas lainu izpildīt atbilstoši manām vēlmēm. 

Otrajā braucienā saņēmos un pirmos slaida elementu izpildīju daudz sarežģītāku nekā iepriekšējā dienā, tai pašā laikā to izpildot perfekti, diemžēl tiesnesim tas nešķita tika tehniski sarežģīts, un nācās aprobežoties ar vidēju rezultātu uz pirmā elementa. Ļoti labi tiku galā arī ar otro un trešo elementu, kurus abus nosēdināju perfekti (stomped).

Problēmas sagādāju vietā, kur tādas parasti negadās, nosēdinot otro lēcienu, vēlējos samazināt ātrumu, lai uz pēdējā slaida elementa justos ērtāk, bet tā vietā, lai piebremzētu tikai nedaudz, es nepamanīju laika gaitā sanesto sniegu pirms slaida uzmetiena un nobremzēju daudz par daudz. Uz slaida apstājoties radīju tādu komisku situāciju, centos to glābt, bet bija jau par vēlu.

 Ar smaidu sejā „piebeidzu” braucienu, apzinoties, ka muļķīgas kļūdas dēļ, iespējams, zaudēju iespēju tikt pie pirmās vietas. Arī tā gadās, muļķīgi, bet gadās. Pēc visu fināla braucienu nobraukšanas atkal sākās asas diskusijas par tiesnešu darbu, kur protestus iesniedza vairāki braucēji, kuriem šķita, ka vietu sadalījums ir neatbilstošs. Pats gan tiešās diskusijās ar tiesnešiem neiesaistījos, bet izteiktu viena braucēja lobēšanu varēja konstatēt to arī nedarot. Šādas situācijas nekad nav vecinājušas snovborda attīstību, bet jārēķinās arī ar to, ka šis sporta veids ir subjektīvs, un nereti ir iespējamas situācijas, kurās cilvēku viedokļi par kādu konkrētu sniegumu var krasi atšķirties, pat ja tiek izstrādāti kādi konkrēti vērtēšanas kritēriji. 

Pēc diskusijām sekoja apbalvošanas ceremonija un braucēji, manuprāt, patīkamā atmosfērā atvadījās ar vēlējumiem un solījumiem drīz atkal tikties, lai pārbaudītu, kurš tad ir tas labākais! Nākamā tikšanās būs Milzkalnā 2.Martā, kad norisināsies vienas no savdabīgākajām sacensībām – Latvijas Snovbordistu Čempionāts- tur būšu arī es! Bet tagad atpakaļ pie sevis dziedēšanas.

Jāsaka liels paldies Gandram par to, ka arī šogad ar plašu vērienu viņi mani atbalsta un dod iespēju man piedalīties šādā Ventspils nedēļas nogalē. Tāpat vēlos pateikt paldies komandas biedriem, kuri nepārtraukti atbalstīja viens otru un arī mani, kā arī manai superīgajai draudzenei un topošajai fizioterapeitei Ilvai, kura šīs divas dienas nemitīgi uzmanīja mani un aukstumā spēja pavadīt šīs divas dienas ne brīdi nesūkstoties. Jāsaka liels paldies arī Krišam, bez kura visticamāk es līdz Ventspilij nebūtu nokļuvis!

Lai gan sākotnēji šķita, ka šī nedēļas nogale ies secen, pateicoties lielajam atbalstam, tas tomēr tā nenotika. Un tas man šķiet vislielākais ieguvums.

Tiekamies!