Sezona iesākās pavisam negaidīti, ne tā, kā parasti, proti, pirmo reizi uz dēļa es uzkāpu Milzkalnā, vietējā snovborda parka atklāšanas dienā. Laiks bija ideāls, sajūta, pieskaroties sniegam, arī. Viens no fotogrāfiem pat iemūžināja manu backflipu ar melon grabu, tā kā sezonas sākums visnotaļ ideāls.

:image-12898: Tālāk jau tika sagaidīta Žagarkalna snovborda parka atvēršana. Tuvāk mājām, vairāk jautrības un pārliecības. Sezonu vēlējos uzsākt pēc iespējas labāk, dominējot uz tramplīniem un cenšoties panākt labākos Latvijas slaidotājus. Pirmās sacensības notika tieši starptautiskajā snovborda dienā; biju pieradis pie parka konstrukcijām un biju gatavs parādīt sevi no labākās puses. Varbūt neizdevās tikt pie godalgotās best trick nominācijas, bet piekāpties Artūram Cukundem un Kasparam Rumam nav nekāds negods! Sacensību ietvaros tika demonstrēti ļoti sarežģīti triki jaunatklātajā snovborda parka daļā, kas dažos brīžos izvērtās pat ļoti bīstami. Vienā no šiem bīstamajiem mirkļiem, kļūdoties uz trampalīna, sekoja kritiens, kura rezultātā lūza divas manas ribas. Tas nozīmēja tikai vienu – divu nedēļu pauze. Iespējams, ka šīs divas nedēļas bija visneinteresantākās visas sezonas garumā, jo bija vienīgās, kuras tika aizvadītas bez snovborda.

Atgriežoties uz sniega, radās kārtējā iespēja piedalīties sacensībās; šoreiz priekšā bija Latvijas Slēpošanas savienības rīkotais Sniega Kauss. Godīgi sakot, tas man likās viens no amizantākajiem pasākumiem, jo, piemēram, balvā varēja iegūt banānu, zemenes vai ananāsu. Mērķis bija banāns. Diemžēl nācās samierināties ar trešo vietu un īpaši dalītu pjedestālu (trīs trešās vietas)!

Neilgi pēc Sniega Kausa sacensībām pienāca arī ilgi gaidītas Latvijas Kausa 1. posms gan Slopestyle, gan Big Air disciplīnās. Šī vēl aizvien ir viena no manām veiksmīgākajām sezonas nedēļām. Abās disciplīnās tika iegūtas trešās vietas. Esmu priecīgs nevis par trešajām vietām, bet gan par spēju, sacenšoties ar igauņu labākajiem braucējiem, tomēr tikt uz pjedestāla, atstājot igauņus aiz strīpas. Adrenalīns sita augstu vilni. Atceros, ka šīs bija sacensības, kur pirmo reizi tika ieviesta ārzemju vērtēšanas sistēma, saucamais play off. No sākuma notika kvalifikācija, kurā katram bija trīs braucieni. No tiem skaitīja divus labākos un pēc tam 16 braucējus, kuri kvalificējās, sadalīja pa pāriem. Pāriem sacenšoties, zaudētājs izstājās no turpmākas dalības. Kvalificējos kā otrais, tāpēc pirmais pretinieks bija Mārtiņš Semjonovs; visu cieņu braucējam, bet tomēr Mārtiņam šoreiz bija jāizstājas. Turpmāk gan vairs nebija tik viegli. Pretim stājās viens no igauņu labākajiem braucējiem Marko Vilumaa. Pateicoties Switch fs 720 cork rotācijai, spēju tikt garām arī viņam. Diemžēl nākamajā kārtā nācās satikties ar, manuprāt, labāko igauņu braucēju Mario Visnap, kurš vairakkārt ir pat piedalījies Pasaules Kausa posmos Big Air disciplīnā un uzrādījis labus rezultātus. Pirmajā lēcienā es vēl biju salīdzinoši tuvu, bet pēc otrā lēciena sapratu, ka izredžu vairs nav, tomēr bez kārtīga šova no skatuves nenogāju.

Gala rezultātā notika cīņa par trešo vietu ar Valteru Ošnieku, kas beidzās man par labu.

Pēc Latvijas Kausa 1. posma bija pienākusi ilgi gaidītā atpūta jeb braukāšana bez stresa un sacensībām. Varēja izbaudīt gandrīz mēnesi ilgu laika posmu, kurā tika galvenokārt attīstītas dažādas foto un video apstrādes prasmes. Radījām pirmos video, kuros „atlaižam” kopā ar Artūru Cukundi, Tomu Petruseviču un Reini Skujiņu. Pa reizei gadījās arī kāda fotosesija sadarbībā ar Sony Ericsson snovborda parka fotogrāfu Jāni Šnē.

Pēc mēnesi ilgās atpūtas atkal klāt bija sacensību azarts un uzvaras smarža. Godīgi sakot, biju noilgojies pēc sacensībām; tā gaisotne un sajūtas, kas tajā brīdī pārņem, ir vienas no man tuvākajām snovbordā. Uzskatu, ka katram snovbordistam ir jāsagaršo adrenalīns un azarts, neatkarīgi no tā, cik labā līmenī brauc.

Forum Young Blood sacensības. Par tiesnešiem bija pieaicināti ārzemju Forum komandas braucēji, precīzāk, Igaunijas puiši Joel Parle, Marko Vilumaa un Holden Vides. Bija prieks atkal satikt Marko; ilga gan mūsu pļāpāšana neizvērtās, bet tomēr 10 minūtēs varēja uzzināt daudz ko jaunu par Igaunijas snovborda aprisēm. Šajās sacensībās bija ieradušies vairāki sen neredzēti braucēji, piemēram, Voldemārs Siliņš.

Tika izmantota neparasta vērtēšanas sistēma; pēc Renāra Bīrmaņa vārdiem, tāda tiekot izmantota sērfošanas sacensību tiesāšanā. Tā kā man tā šķita pārāk sarežģīta, es lieki laiku netērēju klausoties, jo zināju, ka neatkarīgi no sistēmas ir jānobrauc maksimāli labi, tāpēc katru reizi, kad tika izsaukts mans vārds, uzvilku savus vecmammas dūraiņus un devos uz startu. Pirmajā kārtā atkal satikos ar Mārtiņu Semjonovu, un atkal Mārtiņam bija jādodas prom. Tad Sekoja Valters Ošnieks, kas arī bija pēdējais apsteigtais konkurents. Diemžēl pēc Valtera es apstājos, jo nācās sacensties ar Tomu Petrusēviču. Pēc manām domām, par uzvarētāju vajadzēja kļūt man, jo tik labu braucienu nebiju nobraucis ne reizi šajā sezonā, bet laikam tiesnešus vairāk interesēja šovs, un tas ir tikai normāli.  Šajā situācijā, pat ja tiktu pie pirmās vietas, nekas īsti arī nemainītos; prieks, ka uz pjedestāla tika visi draugi.

Aizmirsu piebilst, ka vēl pirms Forum Young Blood sacensībām norisinājās kārtējais Žagarkalna jaungada sagaidīšanas Freestyle snovborda šovs.

Pēc tam atkal sekoja Latvijas Kausa 2.posma sacensības. Šoreiz gan neizdevās nostartēt tik labi, kā es to vēlētos, un nācās samierināties ar sliktāku rezultātu Slopestyle disciplīnā. Pieņemu, ka pie vainas bija mana pārāk augstā pārliecība. Pēc šīm sacensībām sāku nopietnāk attiekties pret konkurenci un atkal sāku domāt par latiņas celšanu.

Arī mazās traumas bija pārstājušas mani apciemot, un izdevās iegūt ļoti labu sportisko formu. Tā rezultātā devos uz Ventspili pēc Lemberga naudiņām, iepriekš ļoti labi sagatavojies. Tomēr šķiet, ka Ventspilī sniegam es tik ļoti labi nepatīku. Piedzīvoju veselus divus smagus kritienus, un vienā no tiem pat guvu nelielu smadzeņu satricinājumu. Lai vai kā, bet sacensību organizatori bija apvienojuši divu sacensību norisi, sestdienā Lembergs, svētdienā Burton sacensības. Tā kā Lemberga sacensībās tiku pie smadzeņu satricinājuma, domāju, ka Burton sacensībās nevarēšu startēt. Par spīti sliktajai gulēšanai, trakajai ballītei un galvai, izlēmu startēt, un izdevās izcīnīt trešo vietu, lai gan fināla braucienus aizvadīju tādā kā autopilotā, bez īpašas koncentrēšanās un intereses, bet šoreiz tas viss nostrādāja. :image-12907:

Pēc Ventspils piedzīvojumiem sekoja Volcom sacensības tepat Žagarkalnā, mājas parkā. Tā kā biju iepazinies ar konstrukcijām jau divas dienas iepriekš, izdevās pavisam viegli tikt pie otrās vietas pieaugušo grupā. Šīs bija tās sacensības, kurās varēja redzēt fiziskās sagatavotības tiešu nepieciešamību. Pacēlāju izmantot nebija jēgas, jo sacensības notika Jam formātā, kur katra sesija bija nieka 15 minūtes, tas nozīmē, ka braucējam bija 15 minūtes laika, lai nodemonstrētu labākos trikus uz veseliem trim supersarežģītiem slaidiem. Mana taktika bija vienkārša; es sākotnēji izpildīju trīs vidējas sarežģītības trikus, uz katra no slaidiem pa vienam, un tad atlikušajā laikā centos mēģināt vislabāko, ko vien spēju. Daudzi jau uzreiz centās ar ļoti sarežģītiem trikiem iekarot žūrijas acu skatienu, kas daļai beidzās ar nulle punktiem uz kāda no slaidiem un līdz ar to arī sliktu galarezultātu.

Pēc Volcom sacensībām vairs bija atlicis tikai otrais Sniega Kauss. Šoreiz mērķis atkal bija banāns, bet izrādījās, ka banānus deva tikai meitenēm, tāpēc nācās samierināties ar zemenēm. Sacensību formāts bija līdzīgs skeitborda spēlei, kur viens uzmeistaro kādu triku un citiem jāatkārto, gandrīz vai kā mīnusi. Pēc zemeņu saņemšanas izdalīju katram no dalībniekiem pa vienai, un tā nu mēs beidzām sacensību sezonu, sēžot kalna korē un ēdot sasalušas zemenes.

Vēl pirms Sniega Kausa man izdevās tikt uz lielajiem kalniem kopā ar RidersAgency sniega nometni. Kopā ar sešiem jautriem „sīčiem” iekarojām Soldenas virsotnes. Ja vēlies apskatīt, kā mums tur gāja, droši dodies uz http://vimeo.com/22281566

Šeit pāris foto: