Les 2 Alpes mani sagaidīja ar patīkamu pūder-sniega segu, kas atjaunojās regulāri turpmāko divu nedēļu laikā. Sākotnēji tas šķita patīkami, jo pūdera izbaudīšanu ar pamatīgiem parka treniņiem apvienot negadās bieži, bet tomēr tam bija arī savi mīnusi. Vislielākā vilšanās sekoja tieši sacensību dienā, lai gan zinājām, ka laiks var būt slikts, un tas var kalpot par iemeslu sacensību atcelšanai, pirms gulētiešanas tomēr cerējām un lūdzām stihiju garus, lai laiks noskaidrojas.

Treniņbraucieni bija paredzēti svētdienas rītā, un nelielā satraukuma dēļ pamodāmies īpaši laicīgi, bet tikai un vienīgi, lai viltos.  Ap septiņiem no rīta skats pa logu bija vairāk nekā nomācošs, nevarēja redzēt tālāk par 10 metriem. Tā nu sabozies devos ieturēt brokastis un kavēties franču mūzikas kanālos. Pavisam negaidīti pēc pusotras stundas sniegšana mitējas un mākoņiem pašķiroties varēja manīt zilas, skaidras debesis. Cerības nu sita augstu vilni, un frontē visi bija gatavi perfektai dienai. Kad tikām līdz sacensību reģistrācijas vietai, debesis bija tik skaidras, ka bija grūti atrast pat vienu mākonīti. Jau tad likās dīvaini, kā gan tik ātri šie mākoņi varēja pašķirties, un tad klāt bija arī gaidītā apskaidrība, vējā ātrums bija tuvu 80 km/h un sacensību organizētājiem nekas cits neatlika kā vien visu paredzēto atcelt.

Turpmākās dienas pagāja nedaudz pesimistiskāk nekā parasti, bet ar laiku tikām pāri vilšanās sajūtai. Tika daudz laika veltījuši konkrētu līniju atstrādāšanai, nu varējām pievērsties filmēšanai un pūdera baudīšanai. Tā arī atlikušo laiku divos Alpos pavadījām.

Izbraucām sestdienas rītā, lai jau pirms pusdienlaika pagūtu iemēģināt parku. Kā nekā līdz sacensībām tik vien kā septiņas dienas! Trīs ar pusi stundās bijām pārbraukuši no lieliskās Mont de Lans ielejas uz Val Thorens. Jāatzīst, ka ainava bija neaprakstāma, jau kilometrus 5 no ciematiņa sākām manīt trases, kas nemitīgi šķērsoja šoseju, vai tieši otrādi - mēs šķērsojām tās!

Apartaments mūs gaidīja tikai sākot no 16:00, tāpēc pārģērbšanos savos spectērpos veicām tur pat parkingā. Neliels haoss, un esam gatavi startam, tik vien kā jātiek pie pacēlāju kartēm un aiziet! 15 min, un esam jau pacēlājā, pusceļā uz izslavēto snowparku. Jāteic ātri gan!

Skats no pacēlāja! Majectic!

Nieka desmit minūtes pacēlājā, un esam snowparka augšgalā. Skats patiesi iespaidīgs. Iespējams, ka tie ir lielākie trampalīni, kādus jebkad esmu iemēģinājis. Sajūta neaprakstāma! Pirmais lēciens beidzas ar nelielu pārcenšanos, un nosēdieni paliek labu gabalu aiz muguras, bet nekas, turpmāk tas tikai palīdz, jo apzinies, ka, ja pārforsēsi ar ātrumu, aizvien vēl varēsi trikus sēdināt dziļi nosēdienā.

Turpmākās trīs stundas paiet intensīvā lēkāšanā un dažādu rotāciju izpildīšanā līdz brīdim, kad saule aizslēpās aiz kalnu galotnītēm un nācās doties mājup. Tikpat raiti, kā nokļuvām parkā, arī atradām savu mitekli, kas atrodas pašā ciematiņa centrā. Lai nokļūtu līdz trasēm, atliek tik vien kā atvērt sētas durvis un piestiprināt dēli. Esam pašā notikumu epicentrā. Ziņošu par notikumu turpmāku attīstību pa taisno no epicentra!

Tiekās!

Jānis Sarāns