Gandra piedzīvojumu sacensību komandas dalībnieces Daces Lindes piedzīvotais Monblāna ultramaratonā

Publicēts: 20.09.2012

Gandra piedzīvojumu komandas dalībniece Dace Linde dalās ar piedzīvoto Monblāna ultramaratonā  - The North Face® Ultra-Trail du Mont-Blanc® - augstākās pakāpes sarežģītības skriešanas sacensības kalnainā apvidū. Daudzās vietās skrējiens un laika apstākļi ir, maigi teikts, sarežģīti - nakts, vējš, aukstums, lietus un sniegs.

Šogad Ultra Trail du Mont Blanc – ultramaratonam, kas notiek ap Monblānu ir jubilejas gads – desmitais. Tas ir skrējiens, kas ļoti īsā laikā ieguvis milzu popularitāti.

Kas tas ir un kā tur nokļūt

Francija, Šamonī (Chamonix), Augusta beigas. Tiek piedāvātas šādas distances (sk. attēlu).

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena

Bet, lai skrējēju uzņemtu dalībnieku skaitā, ir daži nosacījumi – jāsavāc konkrēts kvalifikācijas punktu skaits. Tiem, kas „saslimst” ar šo pasākumu, pirmais solis ir CCC skrējiens, kuram līdz šim vajadzēja tikai vienu punktu, ko varēja iegūt, veiksmīgi finišējot Siguldas kalnu maratonā. Bet jau 2013.gadā būs nepieciešami 2 punkti, lai varētu pretendēt uz numuru šādā 100km distancē.

Kad pieveikts CCC, tad parasti tiek mērķēts uz UTMB vai TDS, kur jau ir nepieciešams lielāks kvalifikācijas punktu skaits.

Bet savāktie punkti nebūt vēl nav garantija, ka izdosies iekļūt dalībnieku skaitā. Šogad bija tik daudz gribētāju, ka uz manu kāroto UTMB distanci pieteikumu skaits bija 195% attiecībā pret pieļaujamo dalībnieku skaitu. Ko lai saka – man tiešām paveicās, janvārī tiku iekļauta sarakstos, kas nozīmēja – atvaļinājuma plāns un datumi vasarā ir strikti nosprausti. Un, protams, ir grandioza motivācija kustēties, trenēties, izdzīt sevi no mājas laukā tad, kad ir lielāki mīnusi vai slapjdraņķis, nozagt stundiņu miegam, lai iegūtu tik kāroto pārliecību – jā, es to varu! Es viņus noskriešu – tos 168 km!

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-17

No LV uz UTMB distanci sarakstos tikām trīs – es, Līga Plakane un Atis Plakans. Šogad plaši pārstāvēts sarkanbaltsarkanais karogs bija arī TDS un CCC distancēs. Tātad bija cerības, ka francūži nebrīnīsies par uzrakstu „Lettonie” uz numura, jo mūsu būs daudz.

Lai es varētu pieteikties uz jubilejas gada UTMB, man kā kvalifikācijas punkti derēja pirms gada noskrietā CCC distance un pirms 2 gadiem Somijā noskrietais Vaarojen Maratons (Marathon of Dangers - 84 km). Starp citu – oktobra sākumā notiekošs pasākums (bija skaisti – tiešām iesaku!)

Aklimatizācija

Pirms gada, skrienot CCC, bija fantastiskas emocijas un sajūtas gan distancē, gan finiša spurtā, kā arī saņemot tradicionālo „Finisher” vestīti. Toreiz nodzīvojām Šamonī 2 nedēļas, ko pirms skrējiena pavadīju trekingojot, skrienot pa takām, mācoties izmantot trekinga nūjas, klausoties, ko saka ķermenis par tādu slodzi uz stāvām kalna takām. Tā kā pirms gada šāds aklimatizācijas plāns bija tik veiksmīgs, ka pēc finiša nesāpēja nekas, tad, protams, nolēmu līdzīgu plānu realizēt arī šogad. Varbūt ar mazām izmaiņām, jo gribējās arī Baltajā Kalnā (Mont Blanc) uzkāpt.

Mūsu kompānija bija ieplānojusi kāpienu kalnā tā, lai sanāktu vismaz 2 naktis pavadīt 3800m augstumā, kas būtu labs aklimatizācijas variants. Šādā augstumā mazliet mainās asins sastāvs, organisms saražo vairāk sarkanos asins ķermenīšus, kas ir tāds kā dabīgais dopings, lai pēc tam veiksmīgāk pievarētu lielo kilometru skaitu.

Diemžēl kalns šogad īpaši ciemiņus negaidīja. Jau sākot ceļu augšup redzējām visur izliktos brīdinājuma plakātus – nekāpiet, bīstami, lieli akmens nogruvumi. Brīdinājuma izlikšanas datums – 21.08.2012, tieši dienu pirms mūsu ierašanās kalnu rajonā.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-6

Bet laikam jau visi, kas bija plānojuši uzkāpt virsotnē, vismaz mēģināja tikt tai mazliet tuvāk. Mūsu kompānija pavadīja vienu nakti 2100m augstumā, tad nākamā dienā devāmies līdz 3100m augstumam un tur arī pusdienlaikā apstājāmies. Nākamais posms būtu kāpiens līdz 3800m augstumam, bet pa šo stāvo kalna malu vismaz pusstundā reizi nāca lejā pamatīgas akmens lavīnas. Iekārtojām sev nometni un šo dienu pavadījām, vērojot notiekošo. Protams, bija vairākas grupas, kas mēģināja rāpties augstāk, bet laikam man kādu brīdi vēl paliks prātā viena puiša sejas izteiksme ar sastingušu smaidu - pirms kādas stundas lielie akmeņi bija blīkšķējuši un sašķīduši pret plauktu pusmetra attālumā no viņa galvas. Puisis ar patiesu prieku tiesāja savu sviestmaizi, jo laikam saprata, ka varēja vairs nebūt nevienas sviestmaizes viņa mūžā. Pašā nometnē tajos brīžos, kad lejā nāca kārtējā dāvana, iestājās tāds mēms klusums – visi skaitīja punktiņus (kāpējus), kas pieplakuši kalnam pirms nogruvuma, un, kad pagaisa akmeņu saceltais putekļu mākonis, pārskaitīja punktiņus atkal. Dienas garumā vērojām, kā drosmīgie (trakie) spēlē krievu ruleti ar savām dzīvībām.

Mājās atgriežoties, ziņu portālos uzķēru informāciju – Monblāna masīvā Bossona ledājs atdevis arī diplomātisko pastu, kas tur nokritis pirms 46 gadiem, avarējot lidmašīnai. Re kā – kalns par varītēm mēģina pateikt, ka ne tikai negaida mūs ciemos, bet liek savākt visas savas mantas pat no pagātnes!

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-7

Augstuma metrus gribējās, virsotni gribējās, bet... Tā teikt – ja mācēsi laikā apstāties, Tev, visticamāk tiks dota vēl viena iespēja, ja nemācēsi apstāties – varbūt vairs nebūs nekad un nevienas iespējas. Nolēmām nakti pavadīt turpat 3100m augstumā pie Tete ruse būdas, no rīta noskaidrot laika prognozi un tad izlemt, kā rīkoties tālāk. Ko lai piebilst – naktī piedzīvojām tādu vētru, ka telts laiku pa laikam ar vēja spēku pieplaka man pie deguna, pāris kaimiņu teltis vējš saplēsa. Izrādījās, naktī vējš bija ap 80-100 km/h. Tā neko aklimatizācija! Nākamais rīts nesolīja neko labāku, tikai vēja pastiprināšanos un lietu. Šķiet, ka lēmumu atnākt pie kalna citreiz, pieņēma lielākā daļa nometnē mītošo, ne tikai mūsu grupiņa, un devāmies lejā. Virs galvas riņķoja glābšanas helikopters, vaktējot, vai kādu nenopūtīs. Man radās atziņa – līdz šim domāju, ka esmu smaga, bet stiprajos vēja pūtienos es ar visu somu tiku raustīta kā tāda spalviņa. Protams, nokāpjot lejā, nebija ne vēsts no stiprā vēja. Iestājās patīkami silta, saulaina diena. Pat nevar iedomāties, kādas dabas kaislības notiek tur – augšā. Kāpiena mēģinājumā tika pavadīta trešdiena līdz piektdiena nedēļā pirms skrējiena.

Nu ko, atgriežamies civilizācijā - kempingā. Beidzot – karsta duša!!! Tā kā aklimatizācijas mēģinājums, cerot tikt un padzīvot 3800m augstumā neizdevās, tad atliek realizēt to pašu iepriekšējā gada plānu un katru dienu kāpelēt pa takām.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-8

Tā arī darīju – 4 dienas intensīva trekinga, lai muskuļi pierod pie šādas slodzes. Ja Šamonī ir 1000m v.j.l., tad mani kāpieni katru dienu bija līdz apmēram 2500m, skrējiens vai pastaiga pa augšas, tā saucamajiem, balkoniem, uzkāpiena nosvinēšana ar kādu sierdesmaizīti, paštaisītu musli batoniņu, auglīti un kolu (jā, es arī šo dziru reizēm lietoju, tiesa gan – tikai pirms/pēc sacensībām un to laikā, ja ir iespējams. Šajās situācijās liekas, ka tāds kuņģa darbības veicinātājs ir pat nepieciešams.) Tad skrējiens lejā – jāmācās ātrumā atrast katram solim vislabāko piezemēšanos vietu un leņķi, izlavierēt starp akmeņiem, nenošļūkt pa slidenākām skujām vai grantētajām taciņām. Pāris reizes gan sanāca neuzmanīgi atsist purngalus, bet tiku cauri sveikā – pabubināju, pačortojos, un sāpe pazuda.

Tam sekoja ikdienišķās vakariņas, kas tā kā pamazām sāka vilkt uz makaronu diētu (jo tuvāk skrējiens, jo vairāk makaronu, jeb, smalkāk izsakoties, – ogļhidrātu devas palielināšana).

Vienu no trekinga dienām mazliet paslaistījos – uzkāpu līdz 2300m augstumam, uzbraucu ar pacēlāju līdz 3800m un vismaz pusi dienas nodzīvojos šādā augstumā (no aukstuma, savukārt, tur var izvairīties – ir tīri silta kafejnīca, kurā pāris stundas pārlasu visu līdzi paņemto literatūru, „UTMB guide book” ieskaitot – esmu tak apzinīga, noteikumi reizēm jāizlasa).

Interesanti salīdzināt sajūtas pirms gada, jo tad nebija problēmu ar kājām. Šoreiz jūtu - kāju ikri pa šīm kāpelēšanas dienām ir ļoti piedzinušies. Mēģinu izmasēt kājas, bet sāpe sēž iekšā un nelaiž vaļā. Tā kā kāpelēšanas dienās sakārojās nopeldēties kalnu ezeriņos (bieži negadās peldēt ezerā virs 2200m.. Iespēja jāizmanto!), tad, kaut kā neveiksmīgi liekot kāju, ir izdevies uz akmeņiem mazliet sagriezt pēdu, kas nu nemaz nav vajadzīgs šajā brīdī.

Atpūtas diena, reģistrācija un ekipējuma pārbaude

Nu ko - kājas cietušas, kājas jāpalutina. Pēc dedukcijas metodes – ja Šamonī kaut kur garām braucot redzēju akvaparka trubu, tad lejā vajadzētu būt vismaz kaut kādam baseinam. Ir arī. Pa 6,5 EUR – āra baseins, iekšas baseins un pats kārotākais – ūdens strūklu masāžas iespēja. Yeeeeh! Kājas par šo lutināšanu teica paldies un krampju priekšvēstneši pazuda. Rētiņas pēdās arī ņēma un aizvilkās pietiekami labi, lai skrējienā tās nejustu.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-10

Nākamā diena, ceturtdiena, atvēlēta reģistrācijai. Tur jāierodas ar visu obligāto ekipējumu. Jau saklausīti stāsti, ka dienu iepriekš TDS distances dalībnieki ekipējuma pārbaudē dabūjuši trūkties – izbrāķētas pat tās jakas, ar kurām tepat jau 2 gadus ir skriets. Man mazliet bail par savām „lietus” biksēm, kas lietu īsti neaiztur, bet vēju gan. Tās, veiksmīgi pielīpot pie skriešanas biksēm, rada tādu kā hidras efektu un, ja vien pati kustos, tad pie puslīdz ciešama aukstuma drebulis cauri neiet. Bet kā lai viņiem to iestāsta, ja tirdīs? Paveicās – bikses neprasīja atrādīt!

Kaut arī Šamonī čum un mudž no latviešiem, kaut kā man to reģistrēšanās procedūru gribas iet vienai. Papētīt nosacītā klusumā (latviešu valodas nedzirdēšanā) citus skrējējus, atrādīt pasi, ekipējumu, saņemt savu dalībnieka numuru un palasīt laika prognozi vienai pašai. Jā, laika prognozei šajā visā notikumā ir būtiska loma.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-9

Jau trešdien laiks sāka bojāties, ceturtdien (reģistrējoties) jau lija nepārtraukti. Otrdien bijām saņēmuši organizatoru īsziņu, ka nepieciešamas drēbes kā ziemas skriešanai – obligāti 4 kārtas iepriekš minēto 3 vietā, ka sola stipru vēju un sniegu jau ap 1700m augstumu. Oriģinālā variantā viena no prognozēm izskatījās šāda:

CCC For the night of Friday to Saturday: Fouly / Champex / Trient continuous rain and snow from 1600 m, 5/10 cm at 2000 m with winds northeast 50 km/h, feeling -8 °. Minimum Chamonix 3 dg Saturday morning Vallorcine / Chamonix, mist fog, light rain / drizzle.

UTMB and starting Friday night to Saturday: fog, rain (5/10 liters of water per m²) light snow from 1700 m (2 to 5 cm 1700/1900 m). 0 ° to 1700 m with winds northeast 40 km/h (windchill  -7 °) Saturday: benches, mist light rain / drizzle in the morning, light snow from 1700 m. In the afternoon some rain showers, snow rising from 1700 m to 2100 m at the end of the day, 2 cm 2000 m. Chamonix max 13 ° Wind northeast 40/60 km/h to 1800 m until early afternoon, then 40 km/h. 1800 m to 0 ° and 5 ° (windchill -8 °).

Saturday night to Sunday night early mist in the valley up to 2500 m with low rainfall, flakes to 2300 m. The sky cleared in the middle of night but there are still banks of fog, light winds from east. Temperature as 3 to Chamonix at 1800 m

Hmm... Pirms gada CCC skrēju šortiņos un krekliņā, kuram mēģināju uzlocīt īsās piedurknes, jo bija par karstu. Tas gan tikai sākumā, vēlāk vējš un lietus mūs panāca, un saģērbu mugurā visu, kas bija līdzi, vicināju rokas pat tad, kad īpaši neprasījās nūjot, tikai tāpēc, lai sasildītos. Bija ļoooti auksti. Bet prognoze nebija ne tuvu šādai..

Ceturtdiena paiet pamazām pakojot somu un mantu maisu, ko man vajadzētu saņemt pēc 77km. Tajā domāts salikt vēl vienu drēbju kārtu, lai var visu sausu savilkt (ja viss izmirkst līdz pēdējai vīlītei), rezerves botas ( ja nu saplīst). Tā teikt – maisā gribas sapakot visas savas bailes no visiem „ja nu”. Un, protams, maisā jāiepako auzu putra ar upeņu zapti. Svēta lieta!

Mazliet pirms

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-11

Piektdienas rītā cenšos nogulēt tik ilgi, cik vien var; tomēr - nākamās 2 naktis plānotas uz kalna takām. Tāpēc sanāk tikai tā pa miglu dzirdēt, kā puiši no manas kompānijas rīta agrumā sapakojas un dodas uz autobusiem, lai brauktu uz CCC starta vietu Kormaijerā. Pamostos ap plkst. 9:00. Līst un ir drēgns. Vēl miegainām acīm stellēju degli rīta tējai, kad saprotu, ka cilvēks, kas sēž pie kempinga galda, satinies folija segā, ir Lauma, kura skrēja TDS. Seko stāsts par to, cik tur ārā ir slapji, auksti, dubļaini, sniegaini un slideni. Jā, nekā iedvesmojoša. Tomēr, par spīti prognozei, galvenā doma ir – ka tik nenoīsina distanci vai vispār neatceļ UTMB skrējienu. Diemžēl baiļu pirmā daļa piepildās, saņemu īsziņu, ka UTMB distance tiek saīsināta uz apmēram 100km, ka skrējiens būs tikai pa Franciju un konkrētāka informācija sekos.

Skatos, pa kempingu klīst vēl tādi paši kā es – ar sarkano UTMB „marķējumu” uz rokas - un gaida – ko nu mums tomēr piedāvās. Pēc pāris stundām tiek noprecizēts – būs 103km, un ap 5800 augstuma metri, 168km un 9600m vietā. Nu ko – tas ir labāk, kā nekas. Tiek nokancelēts mantu maiss, jāņem līdzi tik, cik lien mugursomā. Seko drudžaina mantu pārkārtošana, lai neaizmirstu obligāto un vēlamo ekipējumu, mēģinot saprast – ko vilkt mugurā uz starta, ko ņemt līdzi.

Interesantākais, ka starts no plkst. 18:30 tiek pārcelts uz „around 7 pm”. Ej nu sazini – cikos īsti francūžiem ir „around 7”.

Tā kā mana plānotā auzu putras ēšanas vieta tiek atcelta, putra tiek likvidēta kempingā. Kļūda numur viens – nu nevajag pārēsties īsi pirms starta. Tā jau stress un vēl par daudz uzēsts, vēders nav priecīgs par šādu izklaidi. Bet ko tur vairs – ekipējumā man vienmēr ir oglīte, gan izdzīvošu.

Mazliet pēc plkst.18:00 esmu Šamonī centrālajā laukumā, kur tiks dots starts. Ir interesanti salīdzināt, kā jutos pirms gada, kā tagad. Toreiz bija tāds vairāk eiforisks saviļņojums par visu notiekošo, droši vien arī saulainais rīts to veicināja. Šoreiz uz nemitīgā lietus fona likās, ka visi ir tādi īgnāki, pagrūstās nevajadzīgi. Bet varbūt vienkārši nevajag mēģināt saķert tās pašas emocijas, kādas bija iepriekš? Tās nekad nebūs tādas pašas, jo to pirmreizējo prieku laikam tikai pirmajā skrējienā var īsti saklausīt.

Aiziet

Sākas laika atskaite no 3 minūtēm – rāda videoklipiņu ar kadriem no iepriekšējiem 9 gadiem, skan triumfējoša mūzika, kas liek zosādai uzmesties, un tad jau skaitam – 10, 9, 8..3,2,1. Un..sākam iet. Nu ja – kamēr visa 2300 cilvēku masa tiek cauri Šamonī centram, nekāds skrējiens nesanāk. Pēc nosoļota kilometra jau var sākt tipināt un uzskriet. Un laikam beidzot šajā brīdī sajutu skrējēju vienotību. Kad viss pūlis domā kā viens skrējējs – kur kāju likt, kur nē (vēl saudzē kājas no slapjuma, peļķēm, dubļiem). Katrs mēģina saprast – vai esmu saģērbies pareizi, vai tomēr jaku novilkt, lai nesasvīst par daudz, meklē savu tempu, meklē kompāniju, kam ir Tavs temps. Pirmie 8 km ir pa samērā līdzenu taku, kur blakus var skriet 3-4 cilvēki, vietas pietiek. Un nav jau dikti ko skriet – kalns visu sakārtos pa vietām.

Sākotnējā distance bija plānota apkārt Monblānam, sākoties Šamonī (Francijā), paviesojoties Itālijā, tad Šveicē un galu galā atgriežoties Šamonī.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-2

Pirms tam jau biju teju vai iemācījusies (un ielaminējusi) augstumu grafiku un tabuliņu ar kontrollaikiem.

Tā kā mainījās lielākā daļa trases, par ko informāciju varēja iegūt UTMB mājas lapā pāris stundas pirms starta, tad mans jaunais laika grafiks tika sarakstīts ar roku, salaminēts un par jaunu iepakots pa ķērienam.

Jaunā distance, protams, kartē neizskatās tik skaisti kā sākotnēji plānotā, jo apkārt kalnam vairs netiek, tomēr katrs dalībnieks, to ieraugot, bija priecīgs arī par šādu piedāvājumu (sk.attēlus).

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-3

Varu tikai brīnīties, kā organizatori pamanījās izmainīto trasi samarķēt, saorganizēt starpfiniša teltis, brīvprātīgos. Viss bija, kā vajag, viss saprotams.

Skrējiens

Apmēram pēc 8 kilometriem pa samērā lēzenu ceļu sekoja pirmais nopietnais kāpiens – apmēram 1000 augstuma metri. Joprojām skrējēji meklē savu tempu, maina drēbes, lai atrastu komforta zonu, tuvojas tumsa, velk ārā lukturus. Sāk atkal līt. Un arvien stiprāk. Pamazām taciņas pārvēršas dubļu ielejās. Biezo dubļu lavīnas lēnām tek pretī skrējējiem, kāju nolikt ārpus šīs lēni plūstošās masas īsti vairs neizdodas. Nu ko – no sausajām kājām tur arī atvadāmies.

:image-18361:

 Ja ir uzkāpts kalnā, kaut kad sanāk arī skriet lejā. Ja godīgi – šo posmu pat neatceros, laikam tīri veiksmīgi noripoju līdz Saint Gervais. Bet, nonākot nākamajā starpfinišā, pamanu, ka vietā, kur saskaras turp un atpakaļ distances, kāds jau skrien pretī. Jā, man vēl tikai 30 noskrieti km, bet pirmajiem jau 54km.

Lielajā teltī ātri paķeru kriksīti bagetes, gaļas un siera šķēli, uzpildu kolu mazajā pudelītē un ūdeni dzeršanas sistēmā, apēdu pāris apelsīna šķēlītes un laižos prom. Gribas ātrāk ārā no lielās telts, kur ir baigā burzma.

:image-18362:

Seko nākamais kāpiens uz La Balmi. Tiek piedāvātas gan dubļainās taciņas, gan platāki grants ceļi. Kur vien varu – uzskrienu. Tomēr nākas parisināt mazliet šizofrēnisku sarunu ar sevi: Priekš kam tu te esi atbraukusi? –Skriet. – Nu tad skrien taču!!! - Un skriešu ar’!

Taka, ceļš iet arvien vairāk kalnā, krīt slapjš sniedziņš, līdz atjēdzos kalnu pļavā, kur sniedziņš ir kādi 3-4 cm. Nav jau kupena, bet pietiekami, lai sākotnējo taku būtu grūti nolasīt. Tā arī liekas – nopēdotā taka ir mazliet novirzījusies nost no marķējuma. Bet drīz atgriežamies pie stabilākas vērtības – ceļa starp kalnu ganībām. Iepūš niknāks vējš, bet es tā arī nesajutu lielos solītos vēja ātrumus – savelku ciešāk ap zodu savu lietus jaciņu, tā ka ārā spīd tikai deguns, acis un lukturis, un turpinu kustēties. Rokas mazliet sajūt vēsumu, bet teikt, ka man salst, to laikam nevaru. Skats uz priekšu interesants – lukturu kolonna aizvijas gar kalnu, skats atpakaļ – tieši tāds pats. Mūsu ir tiešām daudz. Bet man ir trāpījies tikt kolonnā, kuras ātrums mani apmierina, tāpēc iekrampējos ar skatienu priekšā brienošajos papēžos un nelaižu vaļā.

Atkal seko samērā ilgs un apnicīgs skrējiens lejup pa grants ceļu. Jāmeklē, kur likt kāju. Atceros pagājušo gadu – lai izvairītos no besīša, sāku dungot. Tā lieta iet. Mēģinot atcerēties vārdus pantiņiem, nav laika domāt par pēdas ērtībām, un parādās labs ātrums. Daudzus izdodas apdzīt šajā noskrējienā. Par to esmu pelnījusi starpfinišā atkal kriksīti normālas barības, apelsīnu ieskaitot. Organisms teju vai prasa šo apelsīna šķēlīti.

Tālāk seko kāpiens uz nākamo kalniņu Bellevue. Pulkstenis rāda ap puspieciem no rīta, vēl tumšs, bet luktura gaismiņa manāmi saplakusi (it kā jaunas baterijas ieliku, vajadzēja pietikt, bet, iespējams – aukstums darīja savu, un baterijas ātrāk nolēma izbeigties). Kā negribas tērēt laiku un tagad mainīt lukturi vai baterijas! Atkal noķeru manam ātrumam atbilstošus papēžus ar pietiekamu luktura gaismu un turpinu sekot. Kāpiens arvien stāvāks, bet grūtuma brīžos atceros, ka katram kalnam taču ir gals, kāpiens nevar ilgt bezgalīgi. Ātrāk uzkāpsi – ātrāk tiksi pie lejā ripošanas. No šī kalna ceļš lejā tiešām bija iespaidīgs. Tā kā Bellevue punktā mans rezultāts ir mazliet virs tūkstošās vietas, tad varat iedomāties pielijušu taku 2 pēdu platumā, kurai tūkstotis jau gājis pāri. Dubļi, dubļi, dubļi. Vēlāk taka kļūst platāka, bet ne vieglāk ejama un ne sausāka. Atkal sāku dungot. Repertuārs svārstās no „kur tu teci gailīti” (tomēr gaismiņa nesen kā uzaususi) līdz „nevis slinkojot un pūstot”. Kādā platākā takas vietā mēģinu paskriet un kādu vēl apdzīt, un pieķeru sevi pie pantiņa „yesterday all my troubles seemed so far away, now it looks that they are here to stay...”. Sanāca smiekli par situācijai atbilstošajiem vārdiem, bet labi, ka neviens, kam skrēju garām, pie šī pantiņa man nevilka ar nūju. Varbūt neizklausās sportiski – skriet ultramaratonu un dziedāt. Bet – ja man tas palīdz kustēties ātrāk, vai nejust aukstumu, slapjumu, neērtības – kāpēc lai es to nedarītu?

Kādam skrējējam dubļainais noskrējiens ar nemitīgu taustīšanos pēc cietāka pamata bija tik ļoti noriebies, ka puisis kā komēta palidoja man garām, nemaz nemeklējot stabilāku vietu, kur likt kāju. Šķiet, ka viņa stratēģija nemaz nebija slikta. Tie, kas taustījās, pa laikam šļūca uz sāna lejā pa taku, bet šis puisis, kad vēlāk piefiksēju viņu takas galā, nebija ne nošmulējies, ne savainojies kaut kur saslīdot.

Vispār tā noteikti bija skaista taka, ar uzsvaru uz vārdu „bija”. Domāju, ka tūrists parastais tur bez gumijniekiem varēs iegriezties tikai nākamajā vasarā. Bet, kamēr es tā spriedelēju, lietus bija pierimis un sākusies ja ne gluži silta, tad vismaz sausa diena.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-12

Esmu lejā, Les Houches, noskriets 71km, atlikuši tikai 32km. Starpfinišā izstrebju sāļā buljona cibiņu, uzpildu atkal kolu, tad siers, gaļa, maize, apelsīns un – prom. Aiz stūra gan apstājos – skatos, ka citi dara to, ko es taisījos sadarīt – maina zeķes. Liekas, ka šīs 5 minūtes, ko tagad pačammājos, būs tā vērtas. Pēdām patīk šis ekstra komforts, varu kāpt tālāk. Tikai tālākais ceļš tāds galīgi apnicīgs – asfaltēts serpentīns, pa kuru kāpjot augšā, izdodas neatslābt un turēt tempu – mani neapdzen, es arī neapdzenu.

Kad beidzot tikts augšā, sākas noskrējiens. Saprotu, ka bez zaļās pieturas nekāds noskrējiens nesanāks. Kamēr esmu nolīdusi malā no ceļa, žēli varu noskatīties, kā man garām paskrien kādi 50 cilvēki. Skarbi – viena zaļā pauze, un nokrīti par vietām 50. Labi, ja jau taka iet uz leju – tad skrienu, kas tad te vairs palicis no distances – astīte.

Tomēr šis noskrējiens, kas mijas ar kāpumiņiem, diezgan labi patukšo spēka rezervītes. Ap 80to kilometru satrūkstos, liekas, ka uz takas sēž resns balodis. Tieši tā – nevis vienkārši putns, bet konkrēti - resns balodis. Nu labi, izrādījās akmens. Skrienu tālāk – šoreiz kaut kāds zvērs uz takas. Nē, atkal akmens. Saprotu, ka smadzenes nogurušas, iedzeru tomēr enerģijas kapsuliņu ar pretmiega efektu. Palīdz. Zvēriņi no takas pazūd.

Skrienam pa taku, tā saucamo balkonu, lejā samanāmas Šamonī mājas, vienu brīdi pat liekas – dzirdu finiša tusiņu. Bet tas vēl nav man, vēl mazliet jāpaskrien, vēl viens pēdējais kāpiens jāiztur.

Skaista taka, bet stāva, un grūti kāpjas. Tomēr doma, ka ne man vienai ir grūti, kaut kā labi sapurina. Šajā kāpienā apdzenu daudz puišus un saskaitu arī 3 meitenes. It kā visi skrienam kā tāds draudzīgs bars, tomēr meitenes šeit uztveru kā konkurenci, tāpēc cenšos ņipri paskriet garām. Reizēm tas palīdz – ar savu možumu izdodas konkurentu „nokaut” un vairs nav jābaidās, ka konkurents saņemsies un pašu apdzīs. Kāpjam, kāpjam; šim kalnam, liekas, tiešām nav gala. Izpumpējos tiešām pamatīgi. Takas malā kāds sportists „vingro” – organismam pārslodze, puisis tāds viegli zaļš no nelabuma. Jā, gadās arī tā. Beidzot – ir kalna gals, tagad tik uz leju. Saņemos, skrienu, bet ir sajūta, ka spēki kaut kur galīgi pačibējuši.

Argentiere, atlikuši 10 km, pēdējais starpfinišs, uzzvanu savējiem, ka drīz būšu klāt, ja var – lai sagaida. Un fiksi laižos prom no telts un našķiem. Aizmirstu pārbaudīt dzeršanas sistēmu. Pēc kāda kilometra secinu – viss, sistēma tukša. Vēl 9 km atlikuši, dzert gribēsies, ar tiem pāris kumosiem kolas, kas mazajā pudelītē palikuši, var nepietikt. Kā dāvana īstajā brīdī nāk strautiņš. Sistēmu negribas vilkt ārā, kolu negribas uzreiz izdzert un negribas izliet. Labi, lai ir – sataisu atšķaidītu kolas dzērienu un kustos tālāk. Kaut kā organisms ir pieteicis streiku – nevaru saņemties skriet. Šajā brīdī man možā riksītī garām paskrien viena no manis apdzītajām meitenēm no pēdējā kalna. Nē, es nevaru tā saņemties. Saprotu, ka mana teorija strādā – konkurenta možums nobeidz manas spēka rezerves. Atkal garām palido puisis, kuram pirms brīža bija nelabi, bet pēc 10 minūtēm jau atkal viņu redzu „vingrojam” takas malā. Maksimālists.

Cenšos ātri iet un pataupīties finišam. Tur taču būs skaisti jāieskrien.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-14

Skatītāji gar malām uzsauc kārtējo „bravo, madam”, kāds nokomentē – palikuši 2 kilometri. Tad es varu paskriet! Beidzas mežs, sākas Šamonī un ieraugu jau pirmo no savējiem – Laimonis (jau gana atpūties no pievarētās TDS distances) panācis pretī un sāk skriet ar mani. Kā tāds kopsolis palīdz sapurināties! Zinu, ka noskriešu līdz galam, tagad varu. Nu jau distance iet gar reģistrēšanās ēku, gar ēdnīcu, pēdējie tiltiņi, strauji tuvojas pats pilsētas centrs. Ieraugu – jā, ir sarkanbaltsarkanie, gaida.

Paķeru no Ģirta karogu, tik apjukumā nezinu – kur to īsti likt – neesmu savākusi nūjas un gandrīz vai sapinos karogā, karoga striķos, nūjās. Nē, pēdējos pārsimts metros nolikties uz asfalta ļoti negribas. Kaut kā izdodas atrast vietu visam – gan nūjām, gan karogam. Pēdējie 100metri sanāk atkal mazliet pret kalniņu. Sveicieni, aplausi, ovācijas, savējie. FINIŠS!!! Šajā brīdī ir sajūta, ka gribas visu pasauli apķert! Tādu sajūtu dēļ ir vērts skriet šos 103 km.

SKATIES DACES EMOCIONĀLO FINIŠA VIDEO ŠEIT.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-15

Kāda francūziete mani aptur, lai izlasītu – o, Lettonie!! Tā ka – parūpējos arī par Latvijas PR, tā starp citu.. J

Mani aizbīda līdz teltij, kur man atņem čipu, atdod drošības naudu, kas bija reģistrējoties jāsamaksā, un piešķir galveno balvu – vestīti ar uzrakstu „Finisher UTMB”. Tā, padarīts!

Mani splita laiki un bīdīšanās pa vietām ir šādi (sk.attēlu).

:image-18372:

Kā man komentēja draugi, kas bija sekojuši līdzi maniem starpfinišu laikiem visa skrējiena garumā, pēc splitiem liekas – ar Daci viss kārtībā, teju vai neinteresanti skatīties.

Nav jau nekāds izcilais rezultāts, bet palīst zem tūkstoša latiņas ir krietni labāks sasniegums, kā biju domājusi.

Tikai viens „bet” – gan saņemot vesti, gan vēlāk pārdomājot, nepamet sajūta, ka kādu burtiņu no uzraksta tomēr neesmu nopelnījusi. Līdz pilnam uzrakstam pietrūka 65km. Brīdī, kad bija uznācis lūziens, nodomāju – kā būtu, ja tomēr būtu visa distance, kā un vai es spētu saņemties. Bet droši vien ka spētu, tad jau startā uzliec sevi tāda skrējiena režīmā, lai būtu lielāka rezerve un pamazām cīnies tik uz priekšu.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-16

Pēc skrējiena

Pirmā vēlme – karsta duša, zobu birste, sausas drēbes. Aizšūpojos uz kempingu. It kā nekas nesāp, tulznu nav, muskuļi jūtas normāli, bet nogurums lien ārā pa katru šūnu. Pa ceļam uz kempingu vēl saņemu aplausus (kā jau visi, kas šūpojas interesantā gaitā, bet ar Finisher vestīti mugurā). Tulznu nav, bet saskatu dīvainus noberzumus – elkoņa locītavā. Nekad šādi brīnumi nav bijuši. Mitrais krekls 19 stundu garumā tomēr ir noberzis ādu. Sagurums milzīgs, bet ēst vēl negribas, mēģinu ielīst pasnaust, bet tas arī īsti neizdodas. Lēnām dodos atpakaļ uz centru – paplaudēju tiem, kas vēl skrien, ēdnīcā saņemu savas pusdienas un gandrīz aizmiegu ar kafijas krūzīti rokās.

Mājupceļš ar auto nākamā dienā nav viegls – kājas tomēr pampst no nesenās slodzes un no sēdēšanas mašīnā. Taču tas viss ir tik pārejošs. Jau nākamajā dienā pēc atgriešanās iemēģināju, kā skrienas Magnētā.

Ko tālāk? Nav īsti sajūtas, ka viss būtu izdarīts, kā gribējās. Laikam nāksies trenēties un kaut kad pieveikt kārotos 168km.

sportistes-daces-lindes-piedzivotais-monblana-ultramaratona-19-stundas-103-km-vejs-aukstums-sniegs-5862m-virs-juras-limena-18

Nebija jau arī šis gabals viegls, tomēr pagāja kaut kā nemanot, un vēl arvien gribas paskatīties mazliet vēl vairāk aiz sava „ es nevaru”, jebšu, citējot Kristofera Makdugala grāmatu „Dzimuši, lai skrietu”, „.. Pārvarot galējo nogurumu un spriedzi, mēs varam sevī rast vēl neapzinātu atvieglojumu un spējas; spēka avotus, kuri nekad nav novērtēti, jo nekad neesam lauzušies cauri šķēršļiem”.

Ir sajūta, ka tur – aiz savu spēju robežas, es vēl neesmu ielūkojusies. Gribas tomēr zināt, kā ir tur – aiz!

Citas ziņas

Noskaidroti ceļojošā Gandra kausa ieguvēji!

20.09.2012
2012. gada 15.septembrī rīkojām nelielus svētkus visiem kāpējiem jeb sasaišu kāpšanas sacensības- Gandra kauss. Šogad Gandra kausā bija trīs dažādas distances- ar drytoolinga elementiem, ar mākslīgajiem atbalsta punktiem, ar kāpšanas...

Lasīt tālāk

Eiropas Mobilitātes nedēļas 2012 pasākumi Rīgā

17.09.2012
image-18332: Jau vienpadsmito gadu Rīgā no 16.-22.septembrim Eiropas mobilitātes nedēļas ietvaros tiek rīkoti dažādi pasākumi, lai uzrunātu sabiedrību un pievērstu tās uzmanību gaisa piesārņojumam pilsētā, aicinātu pievērsties aktīvam un veselīgam dzīvesveidam...

Lasīt tālāk

Andris Ponomarenko izcīna zelta medaļu Pļaviņu MTB maratona 4.posmā

14.09.2012
Ar lieliskiem rezultātiem finišē Gandrs-Merida velo braucējs Andris Ponomarenko, izcīnot augsto pirmo vietu Pļaviņu MTB maratona 4.posmā, kas norisinājās 9.septembrī Mežezerā, Pļaviņu novadā, distances garums 62km. Gandrs-Merida komandas braucējs...

Lasīt tālāk