Trijās valstīs nobraukti 1000km.

Viena no tām - dārga, tīra un droša - Izraēla, kur ar velosipēdu pārvietojas daudzi. Šī valsts pēc Krišjāņa pieredzētā patiesībā esot ļoti eiropeiska.

Jordānija - valsts ar arābiem raksturīgām manierēm un uzkrītošu netīrību. Relatīvi droša, tomēr „ne-tūristu” rajonos labāk neapstāties, jo par tevi tiek izrādīta pārlieku liela interese. Ammana ar savu īpatnējo satiksmi, Nāves jūra un pelde tajā. Ripināšana augstu kalnos līdz pat sniegam. Petras slepenās ieejas meklēšana, dodoties vairākas stundas pārgājienā pa kalniem. Kā arī neaizmirstams brauciens cauri tuksnesim pa bezceļiem.

Plānotais ekspedīcijas laiks, iebraucot atpakaļ Izraēlā, sāk spiest papēžus, jo notikušas vairākas aizkavēšanās dēļ Ēģiptes vīzas procedūrām, slēgtās robežas un spēcīgas vētras.

Stāsta Krišjānis: „Izraēlas Eliat pilsētā gaidot vīzu pēc 36 stundām, biju gatavs braukt, bet neganta vētra liedza man turpināt iecerēto. Iebraucot Ēģiptē kopā ar amerikāņu tūristēm, nolīgām bus- taksi, kurš aizveda 100km tālāk līdz Dahab pilsētai. Lielisks vakars kopā ar amerikānietēm diskutējot par ekspedīciju. 100km pārbrauciens ar velosipēdu līdz Sharm el Sheihai, kur autobuss, kā viena no alternatīvām nekursējošam prāmim vai dārgai lidmašīnai, 1000 km ieekonomējot, caur Kairu mani nogādāja Hurgadā, Sarkanās jūras otrā pusē.

Šobrīd esmu Āfrikā un te viss ir savādāk. Pēc revolūcijas un Mubaraka gāšanas valstī nav droši. Neskaitāmi armijas posteņi uz lielajiem ceļiem. Nedaudz drošāk jūtos lielajās pilsētās, taču tuksnešu ceļi ir laupītāju vietas. Vientuļiem ceļotājiem absolūti nedroši. Pats uz savas ādas patiesību negribu pārbaudīt, tāpēc veloekspedīciju turpināšu ar velosipēdu pārvietojoties tikai Ēģiptes pilsētās, bet starp pilsētām turpmāk pārvietošos, izmantojot autobusus un vilcienus. Bet nokļūstot Palestīnā atgriezīšos pie ceļošanas ar velosipēdu un turpināšu ekspedīciju. Esmu saskumis pieņemot šo lēmumu.  

Došu ziņu, kā veiksies šajā sarežģītajā loģistikas ķēdītē kopā ar manu sabiedroto un draugu „Merida” velosipēdu”.