Tuksnesī smilšu vērpetēm tinoties, vēja brāzmām cīnoties, saules peldēs peldoties un ūdens malkus taupot, Krišjānis, saulē apdedzis, turpina iesākto ekspedīciju gar Āfrikas piekrasti, šķērsojot Sinaīda pussalu. Ceļā viņš satiek dažnedažādus ceļabiedrus: Ahmedu- jauku cilvēku, kurš ir lielisks palīgs, informācijas avots un naktsmāju devējs Āfrikas pusē, viesmīlīgus cilvēkus tuksneša vidū ar aukstu kolu, observatorijas īpašnieku, kurš viesmīlīgi ļauj izbaudīt zemūdens pasaules norises.

Krišjānis vēro politiskos notikumus Kairā, milzīgās pilsētas neizprotamo satiksmi un draudus Kairas apkārtnē. Viņš bauda naktis piemērotās un ne tik piemērotās nakšņošanas vietās- pludmalēs, naktsmājas vietējo iedzīvotāju gādībā un, pārmaiņas pēc, izbauda arī kādu hoteli. Viņš dodas naksnīgos braucienos tuksnesī.

Pasmaidot Krišjānis raksta: „Tuksnesis, tumsa- nekā cita nav, bet te pēkšņi aiz kalna iznirst Makdonalds. Iebraucu, lai pārliecinātos vai tā nav mirāža.”Sīnāja pussalas tuksnesis-apkārt tikai smilšu kāpas. Pa ceļam redzēju tikai vienu ēnu un tā pati mana!

Ar sveicieniem Sieviešu dienā,

Krišjānis!