Mamutu medību uzstādījums bija visai vienkāršs - seši lieli punkti, izsēti ap Ogres centru, ar diviem uzdevumiem katrā un vēl seši mazāki, kas dod norādes vieglākai uzdevumu izpildei. Gandra piedzīvojumu komanda ar visiem šķēršļiem tika galā godam un no Mamutu medībām atgriezās ar galveno trofeju kā PIRMIE!

Par piedzīvojumiem Mamutu medībās 2012 stāsta Gandra piedzīvojumu komandas kapteinis Uldis Žīmants:

Izlozes rezultātā pirmais apmeklējamais punkts bija uz Ogres salas, kas likās veiksmīgs rezultāts.

Ūdens norādi (mazo kontrolpunktu) gan skrienot palaidām garām, tādēļ Jānim bija jālien visos trīs āliņģos, kamēr atradās iegremdētā pudele, bet kērlingā visi vai nu par vārgu, vai par daudz putru saēdušies bija (pie reizes salauzām slotai kātu).

Tālāk pulksteņa rādītāja virzienā uz Zilajos kalnos esošo Gaiss 1, kur mūs sagaidīja ilga dīkstāve. Pēc pusstundas tikām pie virvēm un operatīvi ‘izskrējām cauri’ abiem uzdevumiem, pateicoties gan katra paša spēkiem, ganveiksmīgam komandas darbam.

Zeme 1 – bluķa katapultēšana bija, galvenokārt, mēģinājumu jautājums, un lielākā problēma bija atrast sniegā iegrimušo lādiņu, kas bija aizšāvies aiz noteiktās robežas. Otrajā uzdevumā gan nācās patupēt cietoksnī minūtes padsmit, kamēr daļēji pareizo matemātiku Māris apvienoja ar mēģinājumu un kļūdu metodes principiem, un trešo slēdzenes ciparu uzgrieza uz ‘dullo’.

Gaiss 2 atkal sagaidīja ar virvēm. Uz cirka māksliniekiem vairāk piederīgo virves soļošanu komanda deleģēja mani, bet, Jāņa un Ata drošināts, izgāju bez kļūmēm. Otrā uzdevumā vairāk jezgas bija no savstarpējas ‘sabļaustīšanās’ kā no uzdevuma sarežģītības, bet arī viltīgā riepas cilāšana padevās visai ātri.

Skrienot uz Uguns punktu, mazā norāde galīgi nedevās rokā, un pēc ~20 minūšu riņķošanas ap vienu un to pašu kanāla un ceļa krustojumu, devāmies tālāk uz upes līkumu. Padsmit centimetru ūdens, kas bija sakrājies uz upes, lika dažiem komandas biedriem apsvērt skriešanu atpakaļ (līdz HES tiltam), bet, balstoties uz organizatoru un citu komandu teikto, pārskrēju upei pāri pa taisno (biedriem arī nekas cits neatlika). Precizitātes uzdevumu sadalījām ar Māri uz pusēm un, lai gan savērptais riņķis bieži leca nost no sava mērķa un 5. punktu vērto mērķi tā arī neatminējām, minūtēs 10 savācām nepieciešamos punktus pa vienam. Uguns nešanā svarīgākā bija ‘prāta vētra’ pirms uzdevuma veikšanas, un uzdevuma veiksmīga izpilde liecināja, ka izdomājām visu pareizi.

Palika pēdējais punkts, kura papildpunktu ar norādi atkal bija ‘paņēmuši līdz’ kādi garām gājēji (kā vēlāk noskaidrojās), bet balansēšanas uzdevums bija viens no vienkāršākajiem, tādēļ norādes pazušana nebija liels pārdzīvojums.

Toties brauciens ar vienriteni izrādījās visas nakts kulminācijas punkts. Pēdējais uzdevums pirms finiša, un jānobrauc ar vienriteni vairāki metri pa notīrītu ledus virsmu. Pat virvju palīdzība likās, ka nedod teju vai neko, un pēc pirmo 5 minūšu neveiksmīgajiem mēģinājumiem jau likās, ka šis uzdevums nedosies rokā, tomēr Māris bija pirmais, kas uztvēra pareizo pavedienu un pievarēja vajadzīgo attālumu. Kamēr Atis apdomājās, savu braucienu izpildīju arī es, un, pēc vairākiem mēģinājumiem uztvert pareizo ‘noti’, arī Atis pieveica distanci ar pēdējām uzdevumam atvēlētajām sekundēm.

Tā nu bijām pievārējuši visus uzdevumus un pa tikko sasnigušo sniedziņu aiztipinājām līdz finiša tējai, pavadot laukā teju vai 7 ar pusi stundu.