Stāsta Jānis Sarāns, Gandrs ziemas komandas braucējs:

5.Februārī atgriezos no iespējams labākā sportiskā pasākuma, kādā jebkad esmu bijis. Daudzi uzskata, ka nodarbošanās ar snovbordu ir hobijs vai arī tāda sportiska aizraušanās, kuras mērķis ir atpūsties un labi pavadīt laiku. Es nevaru nepiekrist, kaut kur šiem cilvēkiem ir taisnība, tai pašā laikā es arī apzinos to, ko neapzinās citi. Nostājoties uz starta estakādes pusfinālu braucienos, es sajutu kaut ko neaprakstāmu. Parasti pirms starta vienmēr ir uztraukums un sportists jūtas tādā kā burbulī, cenšoties neielaist tajā burbulī neko no ārpuses. Šoreiz es tur augšā sajutu tādu brīvību, kādu parasti izstaro Alpu virsotnes, neilgi pirms brīža, kad meties trakulīgā pūderbraucienā. Pacilājošā sajūta pārņēma mani ar katru sekundi, kuru es pavadīju tur augšā, cenšoties uzkurināt cilvēkus ar plaudēšanu un roku cilāšanu. Sadzirdot tos pāris simtus cilvēku kliedzam un atbalstām mūs ar Artūru (Cukundi) un Oskaru (Vīksnu) es jutos tā, it kā varētu izdarīt jebko. Manuprāt, tieši tie ir tie brīži, kad mēs apzināmies, kāpēc tad vispār nodarbojamies ar šo nodarbi. Tie ir tie brīži, kuru dēļ mēs tik daudz laika ziedojam mazajām latvju nogāzēm un katrai iespējai palēkties vai noslaidot kādu kastīti piemājas snovparkā. Tā ir tā īstā snovborda sajūta!

Iznesos skriešus ārā no mājām ap 07:02 4.februāra rītā. Puiši bija izbraukuši no Siguldas ap kādiem 6:30. Uzdevums bija pavisam vienkāršs - ap pulksten 11:30 ierasties Tallinā, lai piereģistrētos un 12:00 varētu sākt iesildīšanās braucienus. No Latvijas devāmies 5 cilvēki: Es, Artūrs Cukunde, Oskars Vīksne, Artūrs Vasarājs un mūsu jaukais šoferītis „Jančuks” (Jānis Mellups).

Ieradāmies ļoti laicīgi, jo, iebraucot Tallinā, mūs apdzina Rīgas Bendes, jeb Ready Steady Spaghetti komanda, kura ļoti labi mācēja orientēties Tallinas labirintos. Apdzenot mūs, mums radās iespēja viņiem sekot, nedomājot par apmaldīšanos un nelauzot galvas ar GPS navigācijām telefonos.

Valdīja gandrīz 20 grādu sals, kas kā solīts ar katru stundu arvien palielinājās (palielinājās šajā gadījumā ir domāts kā à palika aukstāks). Savilkām savas siltākās drēbes un devāmies uz Skōne Bastionu, kur atradās Red Bull trase.

Šo sacensību galvenā būtība bija parādīt aukstas klases šovu skatītājiem. Trīs braucēji, trīs elementu līnijas. Pirmajā līnijā atradās trīs veida raili : 1)donkey tipa rails 2) rails ar pamatīgu dropu un 3)downrails. Tālāk otrajā līnijā sekoja milzīga muca ar uzmetieniem no trim pusēm un trases pašā apakšā atradās piramīdas tipa elements ar divām skaldnēm.

Katrs braucējs varēja iegūt 30 punktus, ideāli nobraucot pa katru no elementiem + papildus komandai varēja piešķirt 10 punktus par saucamo „komandas garu”, proti, to kā tika uzkurināta publika un cik tuvu viens otram trasē atradās brauciena laikā.

Es izvēlējos vidējo reilu, Artūrs to, kurš atradās trases labajā pusē, bet Oskars to, kurš atradās trases kreisajā pusē.

Pasākumu iespaidīgu padarīja apkārt valdošā atmosfēra un to, ka tas viss tika noorganizēts. Braucējiem bija speciāli izveidota apsildāma telts, kur līdz pat sacensību beigām varēja iestiprināties ar garšīgu tēju, soļanku vai kādu siltu „cīsiņu mīklā”.

Pasākumu filmēja un pa taisno translēja uz milzīga ekrāna, kurš atradās trases vidusdaļā tieši pretim otrā līmeņa elementam – mucai.

Bija nodrošināts kvadraciklu eskorts no trases lejasdaļas līdz augšai, tādējādi braucējiem nebija nepieciešams kāpelēt.

Papildus jau esošajām komandām, kas bija 18 (snovborda disciplīnā), tika uzaicinātas divas profesionāļu komandas. Vienā no tām brauca trīs Isen Seven braucēji, kas ir pasaulē plaši pazīstami un atzīti pat kā labākie video sadaļu veidotāji. Mani pārsteidza arī fakts, ka no Polijas bija ieradies viens no labākajiem Red Bull starptautiskajiem pro braucējiem Vojteks Pavlusiaks, kā arī Ludvigs Lejkners.

Kā jau minēju kopumā bija 18 komandas. Pēc iesildīšanās braucieniem pulksten 15:00 sākās kvalifikācija, jeb ceturtdaļfināli , kuros uz pusfināliem varēja kvalificēties 6. komandas. Abas uzaicinātās komandas uzreiz tika ieskaitītas pusfinālu braucienos. Tā kā no Somijas bija atbraukuši ļoti labi braucēji, viennozīmīgi, ka par vietu pusfinālos nācās krietni pacīnīties. Atceros tika to, ka pirmajā braucienā nokritu, tādējādi nedaudz pabendēju nervus gan sev, gan komandas biedriem. Bet redzot, ka somiem īpaši neveicas, spēju saņemties un otrajā braucienā nobraucu perfekti tāpat kā mani komandas biedri. Kvalificējāmies fināliem kā otrie. Tā kā bijām otri kvalifikācijā kopumā pusfinālos startējām kā ceturtie, jo jāierēķina arī divas komandas, kas bija jau kvalificējušās.

Braucēji varēja atpūsties gan siltajā Red Bull teltī, gan ārpus tās, ko daudzi arī izmantoja, jo vakarā bija viens no skaistākajiem skatiem, pāri pilsētas siluetam varēja vērot krāšņu saulrietu.

Diemžēl tālāk par pusfināliem netikām, tādēļ kopvērtējumā ieņēmām 6. Vietu. Nebūt nebija slikti, jo tikai par 1 punktu no 100 atpalikām no somu pro komandas, kuras kapteinis bija zināmais King of Snow 2009.gada uzvarētājs Martins Kalliola. Savukārt viņu komanda tikai par 1 punktu atpalika no Isen Seven komandas, kura fināliem kvalificējās kā ceturtā. Neatkarīgi no tā, ka nekvalificējāmies fināliem, tik un tā parādījām skaistu šovu, kas patika ne tikai mums pašiem, bet arī visiem skatītājiem. Ovācijas bija grandiozas it īpaši pēc Oskara milzīgā Rodeo pāri Red Bull mucai.

Pavisam drīz jau sāksies Volcom Peanut Butter Rail jam sacensības Žagarkalnā (11.februārī), kur būšu arī es, par to tad nedaudz vēlāk.