Ātri un bez žēlastības jeb Jukonas maratons 2012

Publicēts: 22.08.2012

Šī gada Jukonas maratonā (Yukon River Quest), kas ir garākais un grūtākais kanoe laivu maratons pasaulē, uz Kanādu devās divas latviešu ekipāžas „Melnā Berta” (Ilze Plakane un Uģis Gūtmanis) un „Lazy Turtle” (Jānis Balodis un Oļegs Sorokins). Ir milzīgs gandarījums par sasniegto – „Melnā Berta” finišē pirmie savā klasē (kaijaku divnieki Mix) un ir trešie starp visiem kajaku divniekiem.

Par piedzīvoto un pārdzīvoto Jukonas maratona laikā stāsta „Melnās Bertas” braucēja Ilze Plakane.

Šī gada Jukonas maratons ir aizvadīts- otrais mūsu komandas “Melnā Berta” karjerā, bet ceram, ka ne pēdējais. Pat pēc milzīgā gandarījuma, ko tas šogad mums sagādāja, tomēr ir palikusi sajūta, ka šajā distancē visu vēl neesam izdarījuši. Sajūtu un pārdomu ir tik daudz, ka, pat mēnesi pēc maratona beigām, vēl neesam spējuši tās līdz galam apkopot. To ir tik daudz, ka prasīties prasās, lai domas tiktu pārvērstas burtos un varbūt tādā veidā izdotos sevī tās sakārtot.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-19

Pirmais, kas nāk atmiņā šobrīd, ir Kirkmankrīkas sajūta jeb visbriesmīgākais, kas mani piemeklē visa maratona laikā. Ir pagājušas atpūtai atvēlētās trīs stundas, un es dodos atpakaļ uz laivu. Sajūtu, ka viss, ko es spēju, ir raudāt. Bet asaru nav. Pēc dažām minūtēm būs beidzies mūsu trīs stundu atpūtas laiks Kirkmankrīkā, līdz finišam palikuši tikai 160 km, bet es vairs nespēju neko noturēt savās plaukstās.  Man ir 12 plāksteri uz tulznām un labajā rokā saišu iekaisums. Kad kustinu plaukstas locītavu, tā čirkst. Es nezinu, cik tālu ar tādu var tikt.  Es baidos un jūtos slikti. Šī sajūta ir tik biedējoša kā negaisa mākonis, kas draud sacelt smilšu vētru un atstāt aiz sevis postu. Saprotu, ka viss ir tikai manu nervu reakcija uz pārslodzi, jo citādi man nekas nekaiš- muskuļi nesāp, prāts darbojas skaidri, bezspēku nejūtu. Ir tikai jātiek pāri sāpēm un jānomierinās. Vēlamies droši tikt līdz finišam klusībā cerētajās 50 stundās. Līdz šim mums ir veicies.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012

2008.gadā viss maratons pagāja uz milzīga emociju viļņa, bet šogad mums ir pavisam konkrēti un sportiski mērķi - finišēt (šo uzdevumu nedrīkst aizmirst nevienā brīdī) un uzlabot savu sniegumu. To, ka esam spējīgi tikt līdz galam, mēs esam pārbaudījuši, taču šoreiz tas ir jāizdara labāk. Labi apzinoties, kur 2008.gadā salasījās trīs liekas stundas no visām 57,5 stundām, minimālais uzdevums būtu finišēt 53 stundās, bet ideālais (sapņa) uzdevums- 50 stundās. 7,5 stundu “salasīšana” nebūt nebūs viegls uzdevums, toties arī ne neiespējams. Ik pa laikam pirms sacensībām ar vieglu smaidu un veselīgas attieksmes uzturēšanai viens otru pakacinājam ar sapni par finišu pēc 48 stundām. Pilnam komplektam Uģis vēl parēķināja vajadzīgo vidējo ātrumu, lai mēs iekļautos šādā laikā. Tas ir izaicinājums!

Pirms došanās uz Kanādu bijām piesardzīgi savu plānu izklāstīšanā citiem, lai nesanāktu tā, ka kaut kādu apstākļu dēļ savus plānus realizēt neizdotos. Jukona ātri ierāda vietu, it sevišķi tiem, kuriem vienīgais uzstādītais mērķis ir noteiktas stundas, aizmirstot, ka pirmais uzdevums tomēr ir un paliek nobraukt vispār. Tas jāpatur prātā visu maratona laiku.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-20

Kamēr nedēļu pirms sacensībām pavadām Vaithorsā aklimatizējoties un trenējoties, ūdens līmenis Jukonas upē kāpj pa stundām līdz sasniedz augstāko atzīmi maratona vēsturē. Ūdens līmenis mānīgi sola ātras un vieglas sacīkstes, taču mēs zinām, ka tā nebūs priekšrocība, vismaz ne attiecībā pret citiem dalībniekiem un ne ilgstoši. Apstākļi visiem būs vienādi. To, cik daudz spēka spēj atņemt spēcīga straume, zina tikai tie, kas paši to ir izbaudījuši. Maratona rezultāti pēc tam to arī apstiprinās- ātrākais laiks nebūs būtiski ātrāks kā citus gadus, un arī pēdējie dalībnieki finišēs līdzīgi kā citus gadus- vairāk nekā pēc 60 stundām, bet mēs ar savu 2008.gada rezultātu tāpat būtu apmēram četrdesmitie. Upe pati lejā nevienu nenones.

Stāstījums par Jukonas maratonu nebūtu pilnīgs, ja vēl pirms visu notikumu atklāšanas, es tajā neiesaistītu tos cilvēkus, kuri morālā vai praktiskā ziņā ir nesaraujami saistīti ar mūsu šā gada sportisko piedzīvojumu, un kas to viennozīmīgi padarīja bagātāku.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-2

Vispirms jau tā ir mūsu atbalsta grupa - Mārtiņš, Anete un Krista, ar kuru nesavtīgo palīdzību mēs tikām pabaroti, pārģērbti, salīmēti un mierināti, izmasēti un visbeidzot sagaidīti Dausonā. Mārtiņš pirms starta paziņoja, ka viņš piedalās atbalsta grupā tikai tādēļ, ka viņš gaida latviešu uzvaru. Tas šķiet tā kā pa jokam, bet patiesībā pavisam nopietni. Pēc šādiem vārdiem atbalsta grupas uzticību pievilt mēs nedrīkstam. Un vēl ir Heincs- austrietis, 1972.gada olimpiādes dalībnieks, šogad 71 gada vecumā piedalījās maratonā jau 12.reizi. Vīrs, kura padomos ir vērts ieklausīties. Iepazināmies ar viņu jau 2008.gadā un šogad par sevi atgādinājām. Latviešus viņš atceras. Pirms obligātās drošības instruktāžas, kas notiek pirms katra maratona, Heincs mani pasauc un uzdāvina paša rokām darinātu divvietīgu sporta smailītes modeli ar visiem airiem, beigās piebilstot, ka modelīšus gan viņš dāvinot tikai uzvarētājiem. Vēl viens, kas uz mums izdara netiešu morālu spiedienu.

Labi ejam, neatlaižam! Pirmie 300

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-3

Pie starta līnijas visi izskatās sportiski agresīvi. Uz daža laba “iron man” fona es izskatos pēc īkstītes. Klausoties starta runas, saule mijas ar lietu. Lai arī pūš jūtams vējš, Heincs mani nomierina, ka ezerā lielu viļņu nebūšot. Es viņam ticu.

Pēdējās sekundes pirms starta ir tikpat saviļņojošas kā pirms četriem gadiem. Novēlam pazīstamajiem dalībniekiem veiksmi distancē un atkalredzēšanos Dausonā. Pamazām atkāpjas pirmsstarta drudzis, domas sakārtojas un iegūst racionālu virzienu uz mērķi- vispirms drošu braucienu līdz Karmakai un pēc tam tikpat drošu finišu Dausonā. Pēc starta šāviena šoreiz skrienam mierīgi un bez aizelšanās-  tie ir tikai 300 m no 715 km.

Lai neiedzīvotos nevajadzīgās traumās un nesasistu laivu, pavasarī mēs izlaidām Vehandu maratonu Igaunijā, tādēļ mums nebija iespēja salīdzināt savus spēkus uz citu fona. Treniņos redzējām, ka mūsu airēšanās ātrums ir pieaudzis un nostabilizējies, taču, kāda būs mūsu izturība garākā distancē, nezinām. Kā jau katru gadu, vairums dalībnieku ir ar vērā ņemamu dažādu “izdzīvotāju” sacensību un maratonu pieredzi, tādēļ patiesos dalībnieku spēkus un spējas mēs nespējam ne apjaust, ne prognozēt. Akli un nepārdomāti skrienot pakaļ līderiem, mēs ātri sevi varam  “nokaut”, samazinot savas izredzes finišēt.  Tādēļ mums jābūt īpaši prātīgiem. Savā pirmsmaratona “‘sapulcē”  mēs ar Uģi vienojamies par sacensību režīmu-brauksim ar savu ātrumu, ar kādu spējam un jūtamies labi, bez pārpūles, bet mērķtiecīgi un neslinkojot, īrienu pa īrienam “nograužot” kilometrus. Nevienu speciāli neķersim, lai neparforsētu savu tempu. Tas arī būs mūsu spēles plāns.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-4

Domāju, ka pēc starta esam kaut kur pa vidu visiem dalībniekiem. Upē ūdens daudz, īriens padodas gana spēcīgs, bet viegls. Jūtos pilnīgi brīva un mierīga. Skatos GPS ātrumu un uzsaucu Uģim: “ Labi ejam, tā turam!” Apdzenam vienu laivu, otru, trešo. Ejam labi un nav laika domāt par to, kā iet citiem. Pa vienam apdzenam priekšā esošos dalībniekus un, kamēr tiekam līdz Labārža ezeram (mēs to saucam par Laberģi), mums priekšā ir vairs tikai kādas padsmit komandas. Pirmos kā mazus punktiņus redzam ezerā. Pēc ezera šķērsošanas es saku, ka Laberģis mūs mīl, jo, līdzīgi kā 2008.gadā, arī šogad tas ir rāms- sākumā un beigās viegls vilnītis, bet lielākā daļa ezera paiet gandrīz kā pa spoguli. Tas ir jāizbauda un jāizgaršo. Aso un augsto viļņu dēļ ezers var būt ļoti skarbs. Kāds pieredzējis dalībnieks vienu gadu ezerā apgāzies piecas reizes, citu piemeklējusi jūras slimība. Ezerā ūdens ir stāvošs, tādēļ iet lēnāk nekā straumē, tomēr mēs tam esam gatavojušies par savu ierasto treniņlaukumu izvēloties Ķīšezeru. Nemazināt tempu palīdz GPS, tādēļ,  kad tajā redzamais ātrums samazinās zem vēlamā, atliek vien uzsaukt “Neatlaižam!”. Lidojam pāri Laberģim, pamazām noķerot vēl pa kādai laivai. Ja salīdzinām ar 2008.gadu, pēc pirmajiem 90 km, kad tiekam pāri ezeram, esam ietaupījuši jau 1 stundu un 15 minūtes. Nejūtu ne nogurumu, ne spēku trūkumu. Iet biedējoši labi, tāpēc atkārtojam “spēles plānu” un vienojamies netrakot. Priekšā ir nakts, aukstums, straume, kas atņems spēkus, un līdz Karmakai vēl 210 km.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-5

Pēc ieejas atkal upē seko ļoti baudāms un ātrs 30 jūdžu posms ar nelieliem vilnīšiem, ko angliski dēvē par “riffles”, bet Latvijā tās jau sauktu par krācēm. Jukona vēl ir gana šaura (nu apmēram kā Gauja pie Siguldas), līkumota un patiešām skaista. Vēlāk, kad upe paliks plata, nepārskatāma un iegūs pienainas kafijas krāsu, ilgošos pēc šīs upes daļas. Ap pusnakti pielavās aukstums. Mēs esam gatavi prettriecienam- jau pirms starta esam sagatavojuši vienu silto kārtu rokas stiepiena attālumā, lai nebūtu jāstāj krastā. Pa vienam turpinot airēt, katrs uzvelkam vēl vienu silto apģērba kārtu, sameklējam siltās cepures, rokaiņus un turpinām airēt. Savādāk nedrīkst, jo, kamēr ir kustība, ir silti, kad nekustas, ļoti salst, bet salšana patērē enerģiju un atņem spēkus. Mēs tomēr esam mazliet slapji, tādēļ no salšanas ļoti jāuzmanās. Kamēr veicu piecas minūtes ilgo tualetes procedūru, esmu jau nosalusi un pirksti ir palikuši stīvi no aukstuma. Lai uzsildītu ķermeni no jauna, paiet nākamās piecas minūtes. Tādēļ arī izlemju nemainīt GPS baterijas, kad tās naktī izbeidzas. Kā vēlāk lasu avīzēs, tonakt vietām ir bijis +1 grāds pēc Celsija. Par spīti visam joprojām iet neticami labi.

Un tomēr! Var visādi filosofēt par disciplīnu un citām svarīgām lietām, bet neviens nav pasargāts no neparedzamā. It sevišķi tad, ja nekas tāds iepriekš nav pieredzēts, piemēram, rokas saišu iekaisums vai noberzts vēders. 

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-6

Jau esot ezerā jutu, ka iesāpas labās rokas apakšdelms. Nofiksēju problēmu un sapratu, ka esmu pārāk atbrīvojusies, tāpēc aira likšana ūdenī sanāk ar nelielu atsitienu. Pamainīju tehniku un likās, ka problēma novērsta, taču naktī sāpes rokā liek manīt nopietnāk. Acīmredzot problēmas novēršana nākusi par vēlu- airēt varu, bet paliek sāpīgāk un arī  īriens sanāk vājāks. Tam visam pa vidu jūtu, ka, iegriežoties uz katru īrienu, nežēlīgi dedzina ādu, jo ar divām drēbju kārtām vai pulsometra jostu esmu noberzusi vēderu. Kad nevaru vairs izturēt, aizvācu pulsometru un piekārtoju apģērba kārtas. Šķiet, ka tas nedaudz līdz, vismaz dedzinošās sāpes ir pierimušas. Cenšos nedomāt ne par roku, ne par vēderu. Jāiztur līdz Karmakai, tad varēs atpūsties un apskatīties, kas īsti ir noticis.

Atšķirībā no 2008.gada šoreiz uz upes neesam vieni. Te pat dažu minūšu attālumā brauc arī dienvidafrikāņu vīru divnieks (nākamie uzvarētāji K2 klasē, pieredzējuši smaiļotāji). Ik pa laikam mēs izvirzāmies priekšā, tad atkal viņi.  Neviens apzināti necenšas aizbēgt. Izskatās, ka dienvidafrikāņiem neiet viegli, jo redzam viņus piestājam krastā gan tūlīt aiz ezera, gan kāda no nākamajiem kontrolpunktiem. Šķiet, ka aukstums viņiem sagādā nelielu pārbaudījumu, jo vienā no apdzīšanas reizēm viņi nosaka, ka mēs kā no Latvijas noteikti zinām šo laikapstākļus. Zinām gan, jo atceramies aukstumu pēdējā maratona naktī 2008.gadā. Kaut kur netālu aiz muguras ir kanoiste Helēna- liela auguma sieviete, kuras viens biceps ir tāds kā divi manējie; pat naktī viņa brauc bezpiedrukņu krekliņā ar kailiem pleciem- ar pārinieku. Beigu beigās gan Helēna trakā ātrumā pabrauc mums garām, galvā uzlikusi vien mazu vilnas cepurīti (vēlāk tiek noskaidrots, ka tomēr kaut ko esot uzvilkusi arī mugurā, par ko Uģis nosmejas, ka noteikti tikai bolero jaciņu...).

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-7

Tālāko atceros vairs tikai kā pa miglu. Lai būtu vieglāk psiholoģiski, skaitu nevis nobrauktos kilometrus, bet “vēl tikai” braucamos. Vēl tikai 190, 160, 120.... Man tas palīdz, bet Uģim ne, jo viņš mokās ar sēdēšanu. Ja es varu lūkā pakustēties un vismaz uz dažām sekundēm atbrīvot sēžamvietu un izstiept kājas, tad viņam šādas iespējas nav, jo laivas lūka tomēr ir dažus centimetrus pa īsu. Lai cik pielāgots būtu sēdeklis, nosēdēt tajā vienā pozā bez iespējas izkustināt kājas ir nenormāli grūti. Cenšos viņu visādi uzmundrināt, lai gan saprotu, ka nekāds mierinājums tas nav. Zinu, kādas ciešanas sagādā nosēdēta sēžamvieta, zinu, ka viņš gribētu izlocīt kājas, taču, meklējot vietu, kur izkāpt, varam daudz zaudēt. Līdz Karmakai ir tikai dažas stundas. Spītīgi un sāpīgi dzenam sevi uz priekšu un izturam neizkāpuši krastā. Pēc 21 stundas un 13 minūšu airēšanas sasniedzam Karmaku. Ir deviņi no rīta. Esam aptuveni sešarpus stundas ātrāk nekā 2008.gadā. Es tam nespēju noticēt.

Tikai pēc tam, kad ar atbalsta grupas palīdzību esam izcelti krastā un nostutēti kājās drošā attālumā no ūdens, jūtu, cik ļoti esmu pārgurusi un cik pārguris ir Uģis. Krista no atbalsta grupas steigšus rauj man nost slapjās drēbes un sūta uz dušu. Liekas, ka karsts ūdens varētu palīdzēt, bet neizturu pat ne minūti, kad man paliek slikti un es bēgu ārā vēsumā. Steberēju atpakaļ uz nometnes vietu.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-8

Pēc vispārējās apskates man ir 12 tulznas uz abām rokām, noberzts vēders un mugura, un uztūkusi roka- mana karjerā pirmais rokas saišu iekaisums. Es ļoti baidos par to, kā tas viss izskatīsies pēc 7 stundu pauzes. Gulēšanai gan atliek mazāk par piecām stundām, tad jāceļas, jāģērbjas, jāēd, jāveic kārtējā inventāra atrādīšanai organizatoriem un jādodas tālāk. Gulēt ir grūti, nevaru atslābināties un aizmigt, sāp noberzumi un roka.  Noguļu tikai pāris stundas un pamostos. Ir tik karsti, ka griežos apkārt un bāžu galvu ārā no telts. Uģim iet tikpat grūti. Nomokāmies līdz celšanās brīdim un tā arī nesaprotam, vai vispār kaut cik esam gulējuši. Pēc pagulēšanas jūtos tikpat šļaugani kā iebraucot Karmakā. Ar mokām apēdu pāris karotes griķus, kurus esam pasūtījuši atbalsta grupai (ar acīm gan izēdu kāda atstāto pusizēsto un atdzisušo zupas bļodiņu; izrādās, ka Uģis darījis to pašu). Laika nav daudz, tādēļ Krista nolīmē vēderu ar plāksteriem, labā roka dabū ibuprofēna plāksteri un elastīgo saisti, bet pirksti tiek aplīmēti ar plāksteriem.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-9

Kamēr dzīvojam pa Karmaku, atklājas, ka kanoiste Helēna ir izstājusies it kā veca pleca savainojuma dēļ, lai gan pārāk noskumusi un nogurusi viņa neizskatās. Padzirdam, ka vēl kāds izstājies, bet neko vairāk. Mārtiņš paziņo, ka nākamais divnieks aiz mums atpaliek par  40 minūtēm. Tajā brīdi pienācīgi nenovērtējam šo informāciju.

Tikai pēc maratona uzzinām divu citu divnieku piedzīvoto vēl pirms Karmakas. Izraēliešu “iron men” divnieks, kuru apdzinām līdz ezeram, nespēdami izlemt, pa kuru pusi apbraukt celmu (tādi mēdz būt aiznesti upes vidū un parasti izskatās pēc aļņiem), uzbrauca tam virsū un apgāzās, pazaudējot laivu. Paši par laimi tikuši krastā, bet bez mantām un pārtikas, kādēļ viņiem sacīkstes ar to arī beidzās. Savukārt, kanādiešu vīru divnieks, kas pāri ezeram bija 15 minūtes ātrāk par mums, bijis spiests izstājies fiziskās pārslodzes dēļ- viens no dalībniekiem pēc ezera jau steidzis iztukšot kuņģi, un vēlāk viņa organisms un prāts atteicies darboties vispār. Karmakā izstājas arī mūsu tiešie konkurenti- jauktais divnieks, kurā startē brālis ar māsu ar komandas nosaukumu „Hall or Nothing”. Es teiktu, ka no pārāk izaicinošiem nosaukumiem vajag izvairīties.

Nekādas žēlastības. Karmaka- Kirkmankrīka, 255 km.

Gatavošanos maratonam atceros ar sirdsapziņas pārmetumiem - par pārāk maz treniņiem veltīto laiku un bailēm. Patiesībā bieži vien piedzīvoju nenormālas bailes. Lai arī lasījis un stāstus klausījies, kad tu brauc pirmo reizi, tomēr līdz galam neapjaut to, kas tevi sagaida. Otro reizi tu, apbruņojies ar pieredzi, jau zini, ko vari sagaidīt. Tādēļ man bija bail no daudz kā- no tā, ka nāks miegs, no tā, ka nebūs spēka, no tā, ka mēs pārsalsim, no tā, ka būs jāpiestāj krastā, bet nebūs, kur piestāt, no tā, ka Jukonas biežajos atvaros apgāzīsimies. Baidījos no visa, ko vien var iedomāties. Heincs esot reiz teicis, ka ar katru reizi, kad viņš brauc uz Jukonu, viņam paliek bail arvien vairāk. Es nezinu, vai ir kāds tāds, kas braucot otro un trešo reizi nepavisam nebaidās.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-10

Pirms Jukonas doma vien par braukšanu cauri Piecpirkstu krācēm manu pulsu uzdzina pārbīļa vērtā augstumā. Dabā Piecpirkstu krāces ir nekas vairāk kā II-III kategorijas krāces ar asiem, biežiem un šķērsiem stāvviļņiem. Nekā vairāk, dažas sekundes un tu esi tam cauri. Principā, izvēloties pareizu trajektoriju, pašai nepatīkamākajai vietai ir iespējams pabraukt garām tikai nedaudz pašūpojoties. Bet pareizā trajektorija ir jātrāpa un katru gadu tomēr kāda laiva apgāžas. 2008.gadā mēs netrāpījām- tā rezultātā mēs iebraucām pašā stāvviļņu krustpunktā, un es visu “labumu” trīs reizes dabūju pāri savai galvai. Laimīgā kārtā togad nebija pārāk augsts ūdens līmenis, tādēļ iztikām ar nelielu adrenalīna devu, bez apgāšanās. Šogad Jukonā bija augstākais ūdens līmenis pēdējo 25 gadu laikā. Piecpirkstu krācēs, neizvēloties labāko ceļu, apgāzās uzvarētāju vojadžers ar sešiem spēcīgiem vīriem laivā. Tā viņiem bija jau otrā pelde +5 grādus aukstajā Jukonas ūdenī. Un tas ir tas, kāpēc doma par Piecpirkstu krācēm mani tomēr biedēja. Viena kļūda, un mēs varam peldēt. Pēc krāču izbraukšanas es domāju, ka labi vien bija, ka par visu kārtīgi “izbaidījos” treniņos, jo galva un acis bija savā vietā, sirds pa muti ārā aiz uztraukuma nekāpa, trāpījām pareizo virzienu un vēsu prātu spējām izvadīt Melno Bertu cauri krācei. Tas bija vareni! Tik vareni, ka aiz sajūsmas gandrīz iebraucām tālāk esošajā saliņā. Braucot cauri krācei vēl paspējam saklausīt, kā Mārtiņš no skatu torņa kliedz: „Latvija!”

Lai cik neticami liktos, pēc iesēšanās laivā Karmakā izjūtu atvieglojumu. Sēdēt laivā man šķiet ērtāk, nekā uz cieta koka soliņa. Kā ierasts, pirmās sešas stundas paiet gandrīz nemanot. Uģis pēc tam gan teica, ka pēc iekāpšanas Karmakā juties tikpat “mīksts”, kā iebraucot. Taču pirmā īstā krīze pienāk agri no rīta, dažas stundas pirms Kirkmankrīkas- Uģis nevar nosēdēt kabīnē, kas viņa augumam nedaudz par īsu, bet man sāp roka, labās rokas pirksti ir pietūkuši, bet abas plaukstas tulznu dēļ sāp.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-11

Airēt varu, neko citu padarīt nevaru, ja kaut kas jāpadod Uģim, mazliet jāpavaid. Labāk ir neatlaist airi, citādi tā satveršana prasa milzīgu piepūli. Lietā tiek likti visi muguras un vēdera muskuļi, lai airējot pēc iespējas mazāk piepūlētu iekaisušo roku, bet īrieni automātiski paliek seklāki un vājāki. Ļoti cenšos neslinkot- esmu stingri nolēmusi cītīgi braukt, nekāpt ārā, nelaist sev klāt miegu un neskatīties halucinācijas. Šoreiz nebūs nekādas žēlastības. Ar fizisko izturību viss ir kārtībā, tādēļ šie nebūs tie iemesli, kuru dēļ ieslīgt sevis žēlošanā. Uģis tikmēr mokās ar šauro laivas kabīni, kas ierobežo viņa iespējas atbrīvot sēžu. Šķiet, ka viņam ir sliktāk nekā man.

Tajā pašā laika apzinos, ka katrs īriens ir tuvāk finišam vai vismaz Kirkmankrīkai, tādēļ atslābt nevaram. Mēģinu viņu uzmundrināt, bet beigu beigās stājam krastā pirmajā iespējamā vietā- pirmo un vienīgo reizi ārpus oficiālajiem atpūtas punktiem. Ja trīs minūtes krastā var mums palīdzēt, tad tas jādara. Uģis izkāpj, es palieku sēžot. Arī mans astes kauls ir nedaudz atspiests, bet varu paciest. Man šķiet, ka izkāpt un pēc tam iekāpt atpakaļ ar sāpošām rokām būs vēl mokošāk nekā palikt sēžot. Pēc dažām minūtēm turpinām ceļu. Saņemamies un izturam līdz Kirkmankrīkai.

 

Medības. Pēdējie 160 km.

Kirkmankrīkā vispirms pārvelku sausas drēbes. Rokām derīgi ir tikai divi pirksti, tāpēc ģērbšanās iet lēnām un sāpīgi. Visām komandām šeit tiek piešķirta zupa un sviestmaizes. Zupu no bļodas izdzeru, karote rokā neturas. Zem organizatoru uzslietās nojumes nokrītam gulēt. Tam mums atliek mazāk nekā divas stundas.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-12

Aizmiegu uzreiz, vēl īsti neaizvilkusi guļammaisu. Lai arī organizatori gādā par komandu laicīgu pamošanos, Uģim ir bail aizgulēties, tādēļ viņš ir pamodies pirmais un modina arī mani. Roku dēļ jūtos nevarīga. Uģis palīdz man no jauna aplīmēt rokas un sapako mūsu guļammaisus. Gribas ēst, bet nekas nelien iekšā. Tad arī pienāk mans krīzes laiks, kas turpināsies vēl pusotru stundu pēc Kirkmankrīkas atstāšanas. Man ir slikti ēst, un slikti atbildēt uz jautājumiem, uzmācas bailes par dehidratāciju, jo esmu pārāk maz dzērusi, bailes, vai ar savām rokām spēšu izturēt atlikušos 160 km. Nobrīdinu Uģi par savu dvēseles stāvokli, cenšos elpot dziļi, nomierināties un daudz dzert. Turpinu airēt, jo nevaru uzgrūst Uģim vienam visu slogu. Nezinu, vai domu spēks, vai Isostar atjaunošanās batoniņš, taču pēc pusotras stundas manī ar milzīgu vilni atgriežas dzīvība. Un īstajā laikā!

Kā liels bubulis mums ir pietuvojies sieviešu kajaku divnieks. Kad Uģis viņas pamana elpojam mums pakausī, saprotam, ka mums ir tikai divas iespējas- saspļaut rokās un atlikušās 6-7 stundas vienkārši maukt vai laist viņas garām. Mēs neesam atbraukuši padoties, mēs esam ceļā uz finišu un mums nav ko zaudēt, tā brīža otro vietu K2 klasē tāpat vien neatdosim- mums nav vienam otru par to jāpārliecina. Un tad sākās medības. Ja kāds man pirms tam būtu teicis, ka pēc nobrauktiem ~550 km es vēl spēšu saņemties tādam sprintam, kādu mēs izpildījām turpmākās piecas stundas no vietas, es tam nekad nenoticētu. Bet mēs sprintojām, aizmirsuši par sāpēm un nogurumu. Mēs bēgām, un mūs ķēra. Mēs meklējām ātrākas straumes un centāmies atrauties. Tas bija kaut kas neaptverams un neiespējams. Mēs pēkšņi sapratām, par ko stāstīja mūsu pieredzējušākais Jukonas maratonists Andris Stavro, kad runāja par savstarpējo sāncenšu „galināšanu” sacensību laikā. Es zinu, ka bija cilvēki Latvijā, kas visu nakti sekoja līdzi šīm medībām un nesaprata, kas notiek. Izskatās, ka arī meitenes, mūs ieraudzījušas, ir atguvušas otro elpu un spītīgi dzenas mums pakaļ. Tu vari tikai par metru izmainīt trajektoriju un uzreiz tikt lielākā straumē. Jukona šeit ir kā nebeidzama mīkla. Kad braucam pa vienu un to pašu trajektoriju, viņas atpaliek, bet pietiek tikai kādam no mums apstāties, lai kaut ko apēstu, viņas atkal ir klāt. Tas ir vienkārši cietsirdīgi. Jukona šeit ir nepārredzami plata ar neskaitāmām visos virzienos plūstošām straumēm, pilnīgi savādāka nekā līdz Karmakai un pat līdz Kirkmankrīkai. Pilnīga mežonība, kuru atceroties, nāk prātā viens no Džeka Londona stāstiem: “Kurp vien acs vērās-  līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salām, tumšajiem ūdeņiem un apledojušajam klinšu radzēm- pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecināja par cilvēku klātbūtni; ne skaņa neielauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezgalīgo plašumu domīgā noslēpumā.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-13

Pie Miroņa salas (jā, jā, Jukonā ir arī Elles vārti, Velna pāreja, Dzelkšņu strauts un citas pēc nosaukuma uzmundrinošas vietas)  Jukonas plašumā gandrīz nojūk pareizais virziens, jo upe ir tik plata, ka varētu braukt visos virzienos, tā arī neapjaušot, ka braucam nepareizi. Tas nav viendabīgs ūdens ceļš, tas ir neskaitāmu dažāda ātruma straumju ņudzeklis - ir ātrie upes “elevatori”, kur airējot var sasniegt 18-19 km/h, un ir “dīķi”, kur dabūt 13-14 km/h jau  prasa milzīgu piepūli. Vienā brīdī tu vari būt uz elevatora lentas, un jau citā tas pats elevators tevi var iemest dīķī. Zinām, ka visdrošāk ir izvēlēties platāko upes vietu, metot līkumus krietni šaurākajām un pēc kartes īsakajām caurtecēm. Nekad nevar zināt, vai to izvēloties, būsi ieguvējs, jo 2008.gadā mēs, braukdami pa caurtecēm, kur ūdens ir lēnāks, daudz zaudējām.  Meitenes cenšas tikt mums garām, izmantojot upi, taču divas reizes šis mēģinājums viņām neizdodas. Lai visu to padarītu dramatiskāku, Dabas māte iesaistās mūsu cīņā, dzenājot negaisa mākoņus un ieslēdzot mums spēcīgu pretvēju.  Katrs taisnais gabals līdz nākamajam līkumam, kurš tikai varbūt nesīs kādu aizvēju, ilgst vairākus kilometrus, un mums nav kur patverties. Redzam, ka upes otrā krastā un pakalnos plosās lietus, bet labais krasts, gar kuru braucam, ir tikai vertikāla klints siena. Par laimi, mums izdodas no šā mākoņa aizbēgt. Izvēlējušās braukt pa straumi dažus metrus tālāk no mums un trāpījušas ātrākā ūdenī, meitenes ir pienākušas atkal mums pavisam tuvu. Mēs ieņemam to pašu pozīciju, un viņas atkal atpaliek. Tā ir spēle ar straumi. Kad līdz finišam ir atlikušas aptuveni divas ar pusi stundas, mēs šajā spēlē zaudējam. Viss notiek vienkārši- vietā, kur upe met kārtējo milzu līkumu pa kreisi, mēs izejam to pa galveno straumi pa labo pusi apkārt salai, bet tiekam iemesti “dīķī”. Tikmēr viņas mums aiz muguras riskē un iet pa caurteci gar upes kreiso krastu. Izbraucot no tās, viņas uzreiz ir tuvāk “‘elevatoram”, pēc dažiem desmitiem īrienu tiek uz tā un ar pilnu jaudu  ir prom, kamēr mēs tikai mēģinām izkārpīties ārā no “dīķa”. Kad tiekam līdz elevatoram, viņas jau ir apmēram kilometru priekšā. Redzu, ka “ dīķa”  un “elevatora” ātrumu starpība ir 5-6 km/h, kas devis meitenēm neatgūstamu pārsvaru. Ķer nu vēju un meitenes! Mēģinām viņas vēl panākt, taču tas vairs neizdodas. Viņas ir vietējās  (kā vēlāk izrādās, viena no viņām ir Jukonas upju gide) ar zināmu zināšanu bagāžu, kurai mums nav, ko likt pretī. Vēlāk finišā atbalsta grupa stāsta, ka, piebraucot krastā, meiteņu pirmais teikums esot bijis par latviešu komandu. Laikam arī viņas dabūja trūkties.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-14

Nomierināmies un turpinām braukt savā tempā.  Uģis galvā sarēķina, ka, turpinot turēt labu tempu, varam finišēt pat 48 stundās. Ja no 2008.gada Jukonas beigu daļu pirms Dausonas atceros kā nesaprotamu maldīšanos, tad šogad- viens, otrs, trešais līkums (katrs gan tā ap kilometriem pieciem), un tepat jau arī Dausona.

Jo tuvāk finišam, jo mundrāki mēs paliekam. Ir skaidrs, ka finišu mēs sasniegsim un izdarīsim to, pārspējot paši savas un droši vien arī daža laba skeptiķa cerības. Finišā tiekam sagaidīti ar gavilēm- esam tikuši galā ar Jukonu 47 stundās 22 minūtēs un 44 sekundēs, 10 stundas ātrāk nekā pirms četriem gadiem. Esam pirmie savā klasē, trešie starp visiem kajaku divniekiem un divpadsmitie kopvērtējumā. Es neticu tam rezultātam. Sagaidītāji palīdz izkāpt no laivas un nostāties uz savām kājām. Apkārt tik daudz priecīgu seju, ka varētu no laimes apraudāties, ja vien pietiktu tam spēka. Morāli jūtos brīnišķīgi, bet fiziski izsmelta. Dodiet man tikai ēst un gulēt.

Pēc...

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-16

Es neatklāšu Ameriku, sakot, ka lielākā daļa sportisko panākumu slēpjas komandas pašdisciplīnā- spējā koncentrēties, vēsu prātu novērtēt apstākļus, konkurentus, pieturēties pie sava plāna, kā arī - būt psiholoģiski gataviem piedzīvot grūtības. Tā visa pamatā ir rūpīga fiziska un psiholoģiska sagatavošanās. Nevaru apgalvot, ka mums izdevās savu plānu realizēt visā pilnībā, tomēr visu sacensību laiku jutu, ka, pateicoties treniņiem, mēs esam kļuvuši gan fiziski spēcīgāki un izturīgāki, gan psiholoģiski noturīgāki, un tas palīdz mums virzīties uz priekšu.

Psiholoģiskā sagatavošanās grūtībām patiesībā neļāva mūsu prātos ienākt domām par sevis pažēlošanu vai gluži otrādi- liedza nesaprātīgi izdzīt sevi līdz spēku izsīkumam, atņemot iespēju sasniegt finišu. Tas nebūtu iespējams, ja vien treniņos nebūtu sevi rūdījuši ar domām, ka sacīkstēs būs vēl grūtāk, tādēļ ir jāspēj izturēt un jāspēj braukt, sevi kontrolējot. Tieši sagatavošanās grūtībām sacensību laikā sevi attaisnoja pilnībā un arī beigās sniedza vislielāko gandarījumu.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-17

Uģis saka, ka Jukonas maratons nekad nav un nebūs sacensības ar kādu citu komandu, bet gan pašiem ar sevi, savu laiku un Jukonas mežonīgo un neparedzamo dabu. Kādas citas komandas pieveikšana ir tikai turpinājums. Es varu tam pilnībā piekrist. Tu vari sasniegt izcilu fizisko formu, bet psiholoģiski neizturēt slodzi, un tu vari būt arī fiziski vājāks, bet sasniegt finišu ar savu raksturu, apņemšanos un varbūt tikai grūtuma neielaišanu savā prātā.

Katru gadu to pierāda neskaitāmi maratona dalībnieki, un tieši tādēļ katrs finišā priecājas vispirms jau par savu finišu un tikai pēc tam par iegūto vietu. Viens varbūt ir finišējis pēc 70 stundām, kaut arī iesēdies laivā tikai trešo reizi, cits priecājas, ka droši nobraucis līdz galam, lai gan vairākas reizes apgāzies. Ja izdodas salikt kopā spēku, izturību un vēsu prātu, rezultāts nekur nepaliks.

atri-un-bez-zelastibas-jeb-jukonas-maratons-2012-18

Šobrīd, kad rokas jau sadzijušas, spēki atgriezušies, daudz kas no visām grūtībām jau ir aizmirsies. Taču finišā un nākošajās divās dienās pēc tam viss mans ķermenis un prāts kliedza, ka tas ir bijis viens skarbs brauciens, daudz skarbāks par 2008.gadu. Bet es varu droši apgalvot, ka viss mūsu ieguldītais darbs un laiks bija tā vērts, lai iegūtu to gandarījumu, kādu sajutām Dausonas finišā.

Patiesībā mūsu lielais gandarījums par finišu un rezultātu ir  viens liels mazu gandarījumu apkopojums- par to, ka nenāca miegs, par to, ka spējām izturēt, nekāpjot krastā, par treniņu rezultātiem, par komandas sadarbību, par spēju cīnīties, par to, ka prāts nepadevās sāpēm, par to, ka bijām tam gatavi. Sasniegtais rezultāts ir tikai Jukonas dāvana mums par ieguldīto darbu. Šis gandarījums arī ir tas dzinulis, kas tikai dažas dienas pēc finiša lika atkal teikt:”Klau, gribas uzairēt!”

 

 

Citas ziņas

Spēks, atjautība un komandas gars – Gandrs Poligrāfija 3.vietā kopvērtējumā un Gandrs 1.vietā MIX klasē X-RACE Rīgas posmā

23.08.2012
image-17793:  Triatel X-Race piedzīvojumu sacensību Rīgas posms jau trešo gadu pēc kārtas notiek galvaspilsētas jubilejas dienā. Sacensību norise ir kļuvusi par skaistu tradīciju, kad Triatel X-Race dalībniekiem ir iespēja aktīvi nosvinēt...

Lasīt tālāk

Fulcrum augstas veiktspējas rati un klaņi sacensību velosipēdiem

21.08.2012
image-17688: Fulcrum Wheels S.R.L. ir itāļu zīmols, kas guvis plašu atpazīstamību sacīkšu velo braucēju vidū. Fulcrum ražo augstas veiktspējas ratus un klaņus sacensību velosipēdiem, izplatot tos vairāk nekā 30 valstīs. Fulcrum izmanto...

Lasīt tālāk

Meklējam jaunus kolēģus – pārdevējus

17.08.2012
image-17622: Mēs esam par zaļu un sakoptu vidi, par to, lai autobraucēji cienītu velosipēdistus, par to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku atpūstos dabā, par to, lai Gandrā strādātu tikai apmierināti darbinieki. Darba pienākumi: laipni apkalpot...

Lasīt tālāk