1. Ziņas
  2. Daces Lindes stāsts par dalību 168km garajā Ultra Trail du Mont Blanc skrējienā

Daces Lindes stāsts par dalību 168km garajā Ultra Trail du Mont Blanc skrējienā

Publicēts: 17.09.2013

Kā saka UTMB (Ultra-Trail du Mont-Blanc) mājas lapa, tad „UTMB – the original and queen of the races” un, ka tas ir ultramaratons, kas katram skrējējam vismaz reizi dzīvē ir jāpieveic. Var jau būt, ka pareizs marketinga triks, bet.. tas strādā, un šis pasākums sevī ievelk un nelaiž vaļā, līdz esi padarījis, līdz ir noskrieta pilnā distance – 168 km, pieveicot 9600 augstuma metrus.

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-2

Skrējiens notiek augusta pēdējā nedēļā, un nu jau trešo gadu devos savu garāko gada atvaļinājumu pavadīt ar skatu uz Balto Kalnu (Mont Blanc). Pirmajā gadā (2011.g.) skrēju CCC distanci, kas bija plānota 98km, bet tika saīsināta uz 93km laika apstākļu dēļ. Distanci pieveicu 19h21min, bet jau tad sapratu, ka tas bija tikai pirmais solis šajā pasākumā. Kā paši franči smejas – fun trail. Nākamajā gadā man paveicās ar loteriju un ieraudzīju sevi dalībnieku sarakstos, lai skrietu 2012.gada UTMB, bet atkal laika vecis nostrādāja ierasto joku ar milzīgām lietusgāzēm un plānoto 166 km vietā mums tika piedāvāti tikai 103, ko paveicu mazliet zem 20h.

Tā kā nebija padarīta darba sajūtas, tad pieteicos arī šī gada lielajam notikumam. Un man atkal paveicās ar izlozi (uz 2300 dalībnieku vietām piesakās divreiz vairāk gribētāju, kas ir savākuši nepieciešamos kvalifikācijas punktus citos ultramaratonos). Izlozes rezultātus dalībnieki uzzina janvārī, tad nu atliek skriet un skriet, un skriet, lai sagatavotos savam lielajam uznācienam augusta beigās.

Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, ierodos Šamonī 10 dienas pirms skrējiena, lai paspētu pierast pie kalniem. Septiņas dienas tiek pavadītas trekingojot, dienā noejot pa 20 un vairāk km, pieveicot ap 2000m augstuma, turklāt 3 naktis pavadot kalnos – vienu 2600m augstumā, bet divas 3100m, ar skatu uz tradicionālo maršrutu, pa kuru cilvēku straumīte dodas iekarot Balto Kalnu.

Tad seko 2 dienu atpūta, kuru laikā piereģistrējos skrējienam un dodos nomierināt saspringtos muskuļus uz baseinu (tiesa gan, mazliet nosalu, jo kaut kā vēsīgs likās baseina ūdentiņš). Atpūta gan sanāk tāda nosacīta, jo jau trešdien agri no rīta startēja TDS skrējiens (119 km, 7260 augstuma metri) un tas nozīmē, ka utmb mājas lapā jāseko līdzi, kā citiem latviešiem iet distancē un galu galā jāiet viņus sagaidīt finišā ceturtdienas pusdienlaikā. 

Mans starts piektdienā pl 16:30. Laika prognoze – ideāla. Ne lietus, ne vēji, ne sniegi netiek prognozēti. Pa dienu sola mazliet siltāku, nekā būtu ērti skriešanai, bet tā kā jāskrien pa kalniņiem, tad tur tomēr tie grādi mazāk. Solās būt tiešām labi laika apstākļi skriešanai. No rīta pienāk organizatoru īsziņa, ka mums tiks dota pilnā distance. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, organizatori bija sagatavojuši vairākus alternatīvos maršrutus nelabvēlīgu laikapstākļu gadījumam, lai tikai nevajadzētu jau ceturto gadu pēc kārtas saīsināt distances. Mājas darbs tika izpildīts, varbūt tāpēc tas netika atprasīts.

Protams, stress pirms starta. Sajūta, ka visam jābūt labi, jo ir izdarīts viss nepieciešamais, lai aklimatizētos. Tomēr iekšā urda apziņa, ka īstenībā jau skriešanas treniņu ir bijis krietni par maz, lai būtu 100% pārliecība, ka noskriešu. Ir izdrukāts time table ar starpfinišu laikiem, kurus es nedrīkstu pārkāpt, jo tad nocels no trases. Mans minimālais plāns – finišēt kontrollaikā, kas ir 46 stundas, vēlamais plāns – finišēt zem 40stundām. 

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-3

Starts tiek dots bez kavēšanās. Ir viegla eiforija, kamēr izej cauri starta arkai, kamēr izlavierē pa šaurajām ielām, ik pa brīdim redzot kādu no latviešu līdzjutējiem. Ielas pilnas ar cilvēkiem, kas pavada savējos uz šo cīņu, bet ir ļoti laba sajūta, kad redzi sev pazīstamās sejas. Tas tā kā dod drošības sajūtu – viss būs labi!

Pirmie 8 km ir praktiski bez reljefa, skrējiens pa platu taku, lai mazliet izkliedētu lielo baru. Pēc tam jau seko iesildošais kalns – 700 augstuma metri 6 km garā posmā. Ausīs sāk dunēt, laikam esmu mazliet paņēmusi par ātru tempu, nākas piebremzēt. Bet tas tikai līdz noskrējiena brīdim. Kad kalns palaiž mūs lejā, atklāju interesantu faktu – ja noliek pie malas bailes, tad var tīri labā ātrumā skriet lejā vietās, kur taka platāka un ir iespēja apdzīt tos, kas uz leju tipina. Un tādu ir daudz. Saprotu, ka man uz leju ripo tīri skaisti un mēģinu izmantot šo sajūtu gan šajā kalnā, gan visos pārējos noskrējienos.

Pamazām nākas piefiksēt, ka katrā kontrolpunktā sanāk ietaupīt mazliet no kontrollaika, līdz saprotu, ka par to varu īpaši vairs neuztraukties, ka tagad tikai jādara labākais, ko varu, lai izdotos noskriet tā, ka pašai prieks par rezultātu.

Naktī izdodas iztikt bez siltā apģērba, noskrienu ¾ garuma biksēs un vienā plānajā kreklā ar garajām piedurknēm, kuras sanāk izmantot arī mazliet kā cimdus. Negribas krāmēties un vilkt no somas jaku, cimdus, sevišķi jau tāpēc, ka auksti paliek tikai pašās korītēs. Kamēr kāp augšā – karsti, skrien lejā – atkal karsti. Vējš iegraužas līdz kaulam tikai kādas dažas minūtes, kamēr esi kalna korē. Bet tās minūtes gan ir aukstas.

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-4

Tā kā neesmu iepirkusi tādu pulksteni, kas rādītu arī augstuma metrus, tad katrs kalns man bija ar pārsteigumiem. Kad liekas – nu taču beidzot esam augšā, jo priekšā kāpjošo lampiņu virtene taču vairs nav redzama, tad taka viltīgi pagriežas ap kārtējo pauguru un ieraugi pārsteigumu – lampiņu virtene kāpj vēk kādus 100m augstāk. Uzkāp šos simt metrus un liekas – nu jau būs gana, bet nekā.. Mierinu sevi ar domu – neviens kalns te nav bezgalīgs, citi uzkāpa, es ar uzkāpšu. Tad noskriešu lejā un tad starpfinišā būšu nopelnījusi buljoniņu, siera šķēli, keksa gabaliņu, apelsīna šķēli, minerālīti un koliņu savā līdzi ņemamajā blašķītē. Apmēram tādu ēdienarti arī ievēroju, jo organisms kategoriski atteicās no enerģijas batoniņiem. Vienīgais, ko no ķīmijas varēju dabūt iekšā bija kādas 3 želejas un 3 Isostar šotiņi visa skrējiena laikā. 

Courmayerā, kas ir 77.kilometrs ir tāda kā lielā pietura, uz kuru varēja nosūtīt sev vēlamo mantu maisu. Tur man sanāk aizkavēties 45 minūtes, jo gribas pārģērbt svaigas drēbes, mazliet noberzt sviedrus ar mitru dvieli, nomainīt apavus, aplīmēt kājas. Saprotu, ka kādas tulznas būs, tāpēc profilaktiski salīmēju jau jūtīgās pēdu vietas. Ir rīts, un sākas tā distances daļa, kuru jau apmēram atceros no CCC skrējiena. Ja pirmie 77km bija jauni man, tad otro daļu jau atpazīstu. Varbūt tas ir vieglāk, bet varbūt grūtāk, jo atceros pāris kalnus, kuros man pirmajā gadā bija ļoti grūti tikt augšā.

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-5

Pēc uzkāptiem kārtējiem 700 augstuma metriem seko skaists skrējiens pa kalna nogāzi ar iespēju vērot fantastiskus skatus ielejas garumā, pretī klintiņas ar sniegotām virstonēm. Skaisti, ja tikai nesāktu palikt grūti. Atkal piezogas sajūta, ka nevaru sevi piespiest uzskriet, tāpēc starpfinišā paņemu 10 min pauzīti un mēģinu atpūtināt kājas. Kā nekā priekšā kalns, kas palicis atmiņā kā grūtais kāpiens. Saņemos un kāpju Grand col Ferret. Nezinu, vai ar kājām, vai ar rokām (nūjām) sevi uzvilku augšā, bet kalna gals tiek sasniegts, var ripot lejā. Un tā lieta aiziet – atkal varu uzskriet un apdzīt ļoti daudz dalībniekus. No viena, pēc skata tikpat traka lejā rikšotāja, kā es, izpelnos komplimentu, ka smuki veicu šo garo noskrējienu. J Online varēja sekot līdz manai virzībai pa distanci un aprēķinos tika piedāvāts arī estimated arrival time nākamajā kontrolpunktā. Šeit es sistēmu piemānīju laikam pat par pusstundu. Starpfinišā jūtu, ka kāju pirksti sūrst, bet mēģināšu tikt līdz nākamajam lielajam kontrolpunktam, kas ir 122.kilometrā, tad arī apskatīšos, kas no pēdām palicis pāri.

Šajā posmā man blakus sāk skriet horvātu meitene, kurai mans temps patika labāk, kā tikko pamestā sarunas biedra ātrums. Tā nu man arī sanāca tikt pie kompānijas līdz pat pirmspēdējam starpfinišam. Viņai gan labāk padevās kalnā kāpšana, man noskriešana, bet vairāk vai mazāk tomēr sanāca pārvietoties nelielā attālumā.

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-6

Nākamajā starpfinišā apskatu kājas, ir jaunas tulzniņas, ne daudz, bet sāpošas gan. Uzlīmēju pāris plāksterus, iedzeru vienu Ibumetīnu drosmei un dodos tālāk. Dodamies tālāk. Horvātu meitene ir turpat līdzās. Vēl paredzēti 3 lielie kalni atlikušajos 46 kilometros.

Man sanāk ķibele ar pieres lukturi, sāku vainot sliktas baterijas, bet tikai pēc finiša konstatēju, ka – varbūt vajadzēja rūpīgāk ielikt tās pašas. Biju sajaukusi virzienus un gaismas stars bija tāds, ka likās – tūlīt beigsies. Labi, ka obligātajā ekipējumā ir 2 lukturi, vilku ārā otru – mazo, kam gaismas stars ir vājāks, bet tomēr jaudīgāks nekā ar manu nepareizo bateriju lukturi. Mazajā lampā ir 3 AAA baterijas, un atliek cerēt, ka ar tām pietiks līdz finišam. Pa ceļam starpfinišā sastopu vēl 2 latviešu skrējējus, no kuriem izdodas aizņemties 3 rezerves baterijas, ja nu tiešām izdeg. Izklausās neapdomīgi – aizskriet bez rezerves baterijām.. bet pirmo nakti lukturis izturēja lieliski, tāpēc Courmayer starpfinišā uzreiz ieliku lukturī jaunas baterijas ar pārliecību, ka otro nakti izturēs tikpat labi un rezervi nevajadzēs. Eh, bet vajag jau salikt pareizi! Nu ko lai saka, šī ķibele laikam piešķīla mazliet ātruma – jāpaspēj finišēt, kamēr deg lampa, lai nav jāķēpājas ar bateriju maiņu.

Redzot, ka horvātu meitenei ir labāks kalnā kāpšanas ātrums pārliecināju viņu, ka viņa var iztikt bez manas kompānijas pēdējos 15 kilometros un noķert vēl kādas priekšā esošās dāmas. Negribējās būt par enkuru. Tā nu mēs katra par sevi cīnījāmies ar pēdējo bezgalīgo kalnu. Pieejot pie kalna redzi – lampiņu virtene sniedzas debesīs. Mēģini saskatīt virtenes beigas un liekas – re kur, tā gan vairs nav lampa, bet zvaigzne! Sassodīts! Sakustējās, tātad lampa, tātad tur vēl ir kalns. Nu ko, jākāpj.

Pēdējā starpfinišā ieraugu, ka viena austrumu meitene strebj zupu. Tajā brīdī man vēlme pēc sava buljona šķīvja pārgāja, padzēros minerālūdeni un ātri skrēju prom. Vismaz par vienu vietu dāmu konkurencē es varu pakāpties. Izrādījās, ka aiz pagrieziena ir vēl 3 vai 4 meitenes, ko var noskriet. Viņas tipina. Ceļš uz leju, tad nu skrienu, „kamēr lampiņa deg”. Mazliet sastresoju un vairākas reizes pamežģu kāju, aprunājos ar sevi, ka „esi tak prātīga, pēdējā noskrējienā nevajag neko izmežģīt, salauzt, sastiept”. Bet tik labi skrienas uz leju, uz finišu, ka atliek tikai izbaudīt. Pulkstens ir mazliet pāri pieciem no rīta, vēl tumšs, Šamonī ieliņās ieskrienu un redzu pa kādam retam līdzjutējam. Tāda sirreāla sajūta – es skrienu distances 168.kilometru, nūjas klikšķinās pret asfaltu, kāds paplaudē un uzsauc „bravo”, tad jau ieraugu savējos – eh, forši, gaida!!! Un tad jau godam nopelnītais finišs. Un sarkanā Finisher „UTMB vestīte”.  Ir, padarīts! 36 stundas, 52minūtes 26 sekundes. Pārspēju pati savas pārdrošākās prognozes. Horvātu meitene finišēja pat par 20 min ātrāk. 

daces-lindes-stasts-par-dalibu-168km-garaja-ultra-trail-du-mont-blanc-skrejiena-7

Tikko ieskrēju finišā vēl raitā solī, bet tad iestājas atslābums, līdz miteklim jau aizstreipuļoju lēnā gaitā, dušā nostāvēt nevaru, pēcāk aizmigt nevaru, pat ar pāris relaxen un ibumetīna devu. Laikam viss, kas nesāpēja skrējienā bija nolēmis sākt sāpēt tagad. Mēģinu aizmigt, bet kājas sāp, raustās, laikam vēl nav finišējušas. Galva uz spilvena, bet kājas vēl trasē.

No rīta var doties paskatīties, kā cīnās tie, kas skrien „par visu naudu”.  Bet nu – cīnās. Malači!

Mazliet statistikas – no 2300 dalībniekiem, kam vismaz bija plānots būt uz starta, finišēja 1685. Man izdevās aizskriet līdz 474.vietai kopvērtējumā un 17.vietai savā grupā, 26.vietai starp visām sievietēm (sievietes, kas finišēja, bija 140). Domājams, ka nākamgad būs LV meitenes, kas šo statistiku Latvijas labā uzlabos. Vai es varēju labāk? Laikam jau varēju mazliet ātrāk iziet cauri starpfinišiem un sarūpētajiem kārumu galdiem, bet tas varbūt kopumā ietaupītu apmēram pusstundu. Vai varēju ātrāk noskriet? Jā, bet tad laikam jātrenējas krietni vairāk, nekā man izdevās paspēt.

No sievietēm pirmo vietu ieguva amerikāniete Rory BOSIO ar rezultātu 22:37:26, kas ir 7.vieta kopvērtējumā. Šī gada UTMB uzvarētājs ir francūzis Xavier THEVENARD, distances laiks 20:34:57 .

Vecākais skrējējs bija 73 gadus vecs (jauns?).

Mūsu 2 puiši nokļuva uz pjedestāla pirmā (Artūrs Vadzis) un trešā (Mārtiņš Zvīdriņš) pakāpiena junioru konkurencē.

Un taisnība jau tiem organizatoriem ir – reizi mūžā ir vērts iegūt īpašumā vestīti ar uzrakstu „Finisher UTMB”! 

Citas ziņas
tagad-gandra-variet-ievaskot-savu-fjallraven-turisma-apgerbu-nodrosinot-apgerba-udensizturibu-un-pagarinot-ta-muzu

Tagad Gandrā variet ievaskot savu Fjallraven tūrisma apģērbu, nodrošinot apģērba ūdensizturību un pagarinot tā mūžu

29.08.2013
Praktiska klasika – tās ir Fjällräven pārgājienu preces Zviedru uzņēmums Fjällräven piedāvā augstas kvalitātes, izturīgas pārgājienu preces, kas veidotas, vadoties pēc jaunākajām tendencēm, un kuru izstrādē izmanto „G-1000 Original” materiālu. Fjällräven...

Lasīt tālāk

travelsafe-genials-lidzeklis-efektivai-aizsardzibai-pret-insektiem

Travelsafe – ģeniāls līdzeklis efektīvai aizsardzībai pret insektiem

16.07.2013
Daba ir ļoti draudzīga, taču arī tajā mīt mošķi, kas Tava pārgājiena, laivu brauciena, sēņošanas, makšķerēšanas vai dabas baudīšanas idilli var krietni pabojāt. Uzmācīgie insekti ne vien traucē mieru, kaitinoši zumot pie auss, tie prot arī nemanāmi...

Lasīt tālāk

izmanto-aquapac-udensdrosos-iepakojumus-un-traucies-pa-lietainam-meza-trasem-vai-laivo-bez-liekam-raizem

Izmanto Aquapac ūdensdrošos iepakojumus un traucies pa lietainām meža trasēm vai laivo bez liekām raizēm

11.07.2013
Baudīt laisku ūdens peldi un pa telefonu sazināties ar draugiem, snorkelējot uzņemt pārsteidzošus un neticamus fotouzņēmumus, lietainā laikā traukties pa meža trasēm, kartē meklējot nākamo pagriezienu vai lietus laikā, lēkājot pa peļķēm, neraizēties par...

Lasīt tālāk